Bēbīšu un māmiņu BEZTĒMA

sally, būs izveidojies kāds pārpratums- neesmu gaidībās :) audzinu savu trīsgadnieci :)

Lasu citu stāstus un aizdomājos par to vai rokās nemšanai un vajadzībai pēc uzmanības no vecakiem ir kāda saistība ar to, cik cik bieži zīdaiņa vecumā bebi rokās nem.
Man viena radiniece katru reizi kā satiek, neaizmirst atgādinat, lai tik daudz rokās neņemu un nemīļoju, citādi velāk pa rokām vien dzīvosies. Es gan viņu neņemu galvā. Galu galā bērns man nav tāpēc, lai viņu talakajā stūrī nobāztu :-D Tomēr gribot negribot sāku domat, ka varbūt ir kāda korelācija starp to cik bieži pa rokām dzīvojās un cik bieži būs vajadzīga vecāku uzmanība lielāka vecumā, t.i. ap gadu, diviem.

Dienvida, lūk šeit arī rodas dilemma, jo īsti nezini kā ir pareizi laikam jau zelta vidusceļš vislabākais..
Esmu daudz dzirdējusi padomus no pieaugušiem cilvēkiem un jau pensijas vecumā, ka bērnu nevajag tik daudz ņemt rokās, jo tad būšot roku bērns.
Bet kā pirmo kaut vai trimestri es varu neņemt viņu rokās kad viņš raud? Ja raud tātad kaut kas nepieciešams lai vai kas tas būtu - ēst, pampers pilns, vienkārši samīļoties... un es tagad savam raudošam bērnam teikšu nē es tevi neņemšu jo tu pārak pieradīsi pie rokām?

Tai pat laikā esmu lasijusi arī, ka bērnam t.i. mazam bērnam esot jādot tik daudz mīlestības un samīļošanās arī rokās tik cik viņš prasa un vienā momentā viņš pats pateiks : "Mammu, pietiek!" :-)

Tā kā jā..

Tāpat esmu novērojusi, ka piemēram no citu stāstiem, ka padomijas laikos bērni nebija tādi roku bērni un paši dzīvojās uz zemes bez problēmām, jo neesot bijis laika un esot bijis daudz jāstrādā (to arī mana mamma par mums ar brāli teica, ka mes jau mazi pa grīdu paši un ni ni rokās) , bet mūsdienās cik skatos apkārt (nesaku, ka visi, bet daudzums) ir vairāk tādi roku bērni un gribās mammai vai tētim pa rokām dzīvoties, lai aiznes tur parāda to utt.. (laikam tādēl, ka tagad pietiek laika bērniem.. nezinu..

Dienvida, bet kas slikts var būt tajā, ka bērns vēlas mammas mīlestību? Bail par to, ka arī 18 gados gribēs pa rīkam vien dzīvoties? :D man meita daudz pa rokām dzīvojās, tagad, kad ir 3 gadi daudz grib tieši ar mani un savu tēti mīļoties. Vienkārši pienāk un stipri samīļo, redz, ka esmu bēdīga, pamana un man galvu paglauda :D iemācījusies arī vienu teikumu, kuru pārfrāzejusi pa savam un saka man "Mamī, paldies, ka Tu esi!" (l) drūmākais dienās tas ir tas, ko vajag, lai turpinātu kalnus gāzt (l)
Es uzskatu, ka tā mīlestības izrādīšanā -bučas,apskāvieni, komplimenti tāds bumeranga efekts ir. Ko sēsi to pļausi :)

rīkam= rokām
drūmākais = drūmākās

Piedošanu, dumais telefons mani labo (e)(t)

Nūū pagaidām ir tā - Pieņemsim, ka pampis sauss un bēbis paēdis, izpurkšķinājies utt. :D Man mazā neraud daudz, bet kad raud, es momentāli neņemšu viņu rokās. Pieiešu, parunāšos, padziedāšu, paglaudīšu. Ja nenomierināsies, tad gan samīļošu kārtīgi. Man vispār ļoti patīk mīļoties, bet saprotu, ka kaut kādā konkrētā momentā tā nav bēbika vajadzība, bet gan manējā, tad cenšos turēties pretī. :D Nekad jau nezinam kā būtu ja būtu, vai Saule22 bērniņs, ja nebūtu ņēmusi visur klāt mazo, tik ļoti arī negribētu to uzmanību - varbūt gribētu vēl vairāk. :-) Es tomēr ticu, ka bēbīšiem ir savs raksturiņš un ne vienmēr konkrēta rīcība izsauks vēlamo rezultātu. :-D

Es arī daudz neņemu rokās, jo manai rokās vnk ne pārāk patīk ,locās un knosās :D un reizēm pat dusmojas un tad jānoliek zemē un viss ir ok :D bet man ļoti ļooti patīk mīļot viņu rokās (l)

Nekad jau nezinam kā būtu ja būtu, vai Saule22 bērniņs, ja nebūtu ņēmusi visur klāt mazo, tik ļoti arī negribētu to uzmanību - varbūt gribētu vēl vairāk.

Es starp citu par šo vienu dienu diskutēju ar draudzeni kurai meitiņa. bet nu nezinu protams visādi jau var būt.. :-D

mana nedēļniece aizmieg tikai man rokās, ļoti grūti viņu nolikt gulēt savā gultiņā, guļ labi vai nu man blakus +vajag tā, lai mana roka ir apkārt viņai, lai viņa jūtas droši vai man rokās. kad pamostas savā gultiņā no rīta vai pa dienu, daudz brēc, nabadziņš.
bet man liekas, ka tas tāpēc, ka mazajai tagad nabiņa sāp, mums vēl ir tas klipsis no slimnīcas un tūliņ tūliņ iznāks ārā un smērēju viņai, bet viņai dikti sāp, brēc kā negudra kolīdz pieskaros. cerams, ka drīz pāries. bet nu varbūt arī par daudz viņu lutinu tagad, bet es nevaru, kā iebrēcas, tā sirsniņa man sāp, gribas mīļot un bužināt un, lai viss viņai forši! :D

Atceros, ka vīrietis redzot, ka es skrienu pa māju taka aptrakusi (i māju vajag sakārtot, i vakariņas uztaisīt, i mazo apčubināt), nosēdināja un teica, lai nemaz nemēģinu celties. Toreiz mazajai bija aptuveni nedēļa un viņa raudāja pilnu sirdi, es nespēju izturēt, sirds plīsa un sāku brēkt līdzi. :D Sākumā manējā pa nakti vispār savā gultiņā negulēja, raudāja, ņēmu blakus. Tagad kā kuru reizi, dažreiz aizmieg, dažreiz brēc.:-)

šodien arī sāku raudāt, jo varēja redzēt, ka mazajai sāp puncītis un tā abas sēdējām gultā un raudājām :D

Favel, sorry par neveiklo pārpratumu (s) Izlasīju Tavu komentāru ātrumā un izlasīju, ka esmu neesmu vietā...

lai tik daudz rokās neņemu un nemīļoju, citādi velāk pa rokām vien dzīvosies.

Es piekrītu uzskatam, ka mīlestības nekad nevar būt par daudz, it īpaši pirmajā dzīves gadā. Šajā vecumā vecāki ir vienīgie drošības garants bērnam, tāpēc jācenšas to mazo dvēselīti nepievilt. Man, personīgi, pat būtu grūti mazo ignorēt.
Taču esmu pamanījusi, ka bieži dēls vēlas uzmanību, kad pats garlaikojas. Tad ir svarīgi mazo nodarbināt, vislabāk, ja ir iespēja uzreiz neņemot viņu uz rokām. Piemēram, ir reizes, kad šis pierāpo un rausta aiz kājas. Tad es notupjos un kopā ar dēlu aizrāpoju (nu jā, izklausās amizanti :-D izskatās jau arī :-D ) līdz viņa mantiņām vai līdz kādai citai viņam interesējošai lietai/ vietai. Bērns mainās momentāli,čīkstīgo noskaņojumu nomaina smiekli pilnā balsī un aktīva rāpošana pakaļ. Tādā veidā, bērns netiek ņemts uz rokām visu laiku. Taču, ja es notupjos, un mazais joprojām ceļ rokas un vēlas opā vai arī rāpo un raud nopakaļ, tad ņemu uz rokām un mīļoju.

Manam gan tikai nedaudz vairāk par mēnesi, bet nu patīk viņam rokās. Aizmieg tikai tur, patīk gulēt ja jūt mani blakus, bet pagaidām tā ir labi. Jo es pati esmu ļoti emocionāls cilvēks un pirmajās nedēļās, kad viņam bija sajukusi nakts ar dienu, sāpēja puncis tad gan bija kliegšana labu brīdi un tad raudājām kopā. Bet tagad cenšos to viņa kliegšanu tik ļoti neņemt "sevī" un ir vieglāk.

Tad es notupjos un kopā ar dēlu aizrāpoju (nu jā, izklausās amizanti izskatās jau arī ) līdz viņa mantiņām vai līdz kādai citai viņam interesējošai lietai/ vietai.

Jā, es arī to jau labu laiku piekopju, lai cik dīvaini tas nebūtu citreiz mēs pat visi trīs rāpojam pa grīdu no istabas uz istabu un aizrāpojot aiz stūra kad mazais atrāpo uztaisu lielas acis un saku kā tu mani atradi un tad ir smiekli mazajam pa visu māju.. paslēpes ļoti patīks spēlēt kad pats slēpjās un es es atrodu vai otrādāk.. ar segu slēpjamies vai dzīvoklī piemēram aizrapojot ap stūri... :-D

Domāju par mēnesi mazu bēbi nav runa, tā ir vajadzība mammas tuvums.Mans meitucs ar prasa daudz uzmanības, un rokās grib, tētim vispār aizmieg opā, viņš meitu apbūris. Es tā nevaru nepanemt bērnu ja saraudas, bet 3 men jau tās raudas ir mazāk, vairāk kliedz un tad gan pirms nemu opaa, spelejos un runājos.

Man viena radiniece katru reizi kā satiek, neaizmirst atgādinat, lai tik daudz rokās neņemu un nemīļoju, citādi velāk pa rokām vien dzīvosies.

Es visu laiku karoju par šito ar vīramāsu! Katru reizi viņa atļāvās man teikt, ka mans bērns ir izlutināts, jo gribēja samīļoties. Katru reizi strīdējos pretī līdz pajautāju: "Tev patīk, ka tavs vīrs tevi pienāk un samīļo? " "Jā" "Nu tad Tu arī esi izlutināta", es viņai atbildēju. Viss, vairs neko neteica.
Jo vairāk es sniedzu mīļumu meitai, jo drošāka un sabiedriskāka viņa ir.

mammas, kuru mazajiem tuvojas gadiņš, konesat izplānojušas, padalieties lūdzu! Pašreiz taisīsim ielūgumus, paredzēts piepūšamais, daudz veselīgu uzkodu, pašu gatavotie burgeri, saldais, torte, mazajiem - čia sēklu pudiņš un daudz citu lietu.
Kas vēl? Vajag pasmelties idejas

Es gribu kaut kur zaļumos pie dabas :) Gribu lielu torti, dekorācijas, nu tā, lai meitai prieks :) Tā kā arī es gribētu dzirdēt kādus ieteikumus.

Nekad neesmu varejusi saprast kapec zidaina dzimenee ir torte vajadziiga- jubilaars jau tapat to needis. :D :D
Mees sakam dzimenes atzimet tikai kad berns saka saprast kas taa dzimsanas diena visar ir un vareja piedalities tortes eshana.

Nu kā, es kā mamma esmu pelnījusi torti, tie ir arī mani svētki! :D

Bet vai tad nevar izdomāt un uztaisīt kādu nezinu augļu nezinu biezpiena torti , lai mazais ar var mazliet pagaršoties :-)