Bēbīšu un māmiņu BEZTĒMA

Robīte,lasu ar smaidu sejā!Liels prieks,ka tā izvērties tev viss!(l) Tu izklausies ļoti pozitīvi noskaņota :-) Paldies,ka padalījies!

Visur kaut kā figurē viena atbalsta persona valsts apmaksātās ģimenes dzemdībās. Mājdzemdībās var, cik uziet, jo par tām valsts nemaksā. Tiesa, nezinu, vai kaut samaksājot varētu slimnīcā ņemt līdzi vēl 2 cilvēkus.
Man personīgi būtu bijis par traku tāds pūlis. Vīrs un vecmāte bija gana. Diez vai vairāk "līdzjutēju" nozīmē vieglākas dzemdības. Katrs vēl ieteiks savu - "elpo šitā", "nē elpo šitā", "tev būs vieglāk tādā pozā", utt. Turklāt nabaga vecmātei (un/vai ārstam) varētu būt grūtāk strādāt.

Bet mēs apdomājam, ka gribētos uzaicināt vēl arī mammas (manu un viņa).

Es domāju, ka tā būtu ļoti liela kļūda. Es pilnīgi noteikti negribētu nevienu citu. Ja nu viennīgi kāda iemesla dēļ vīrs nevarētu, tad ņemtu savu mammu. Bet vīramāti dzemdībās? NEVER :D

Paldies, meitenes.
Es joprojām gaidu kādu, kurai bijis vēl kāds bez vīra.
Ebe, jā to rakstu biju lasījusi, bet arī tur nefigurē jautājums par vīru + citām personām, bet gan par vienu personu kā alternatīvu vīram.
Vīrs man ir vienīgā iedrošinošā persona un vienīgā mierinošā doma, iztēlojoties dzemdības.
Bet gribētu arī mammu, jo viņa ļoti vēlas un man pašai šāda doma patīk.

Par pārējiem minētajiem apsvērumiem - mums būs Jūrmalas slimnīcā un ne valsts apmaksātās dzemdības. Nolēmām, tomēr, par pakalpojumu "Mājas dzemdības stacionārā", kur maksā ir iekļauts arī līgums ar vienu izvēlētu ārstu un vienu vecmāti, kuri strādās tikai uz konkrētajām dzemdībām visā to garumā, nesadalot uzmanību pa vairākām dzemdībām. Tas man uzbūra vīziju, ka tajā telpā varētu atrasties arī vēl kāds bez vīra. Turklāt, ja pakalpojumu cenrādī ir minēta maksa par katru, kurš ir klāt dzemdībās, bet nav bērna tētis vai cits tuvākais ģimenes loceklis, tad varbūt var būt vairāki.? Nezinu.
Šodien, ejot uz apskati, aizmirsu pajautāt šos jautājumus, bet laika vēl gana. Pajautāšu nākamreiz.


Tāpēc mani vairāk interesē pieredzes stāsti, kur šāda "atbalsta komandas" dalība ir vai nu sabojājusi dzemdības vai arī padarījusi dzemdību stāstu skaistāku. :-D
Nu, no sērijas

Katrs vēl ieteiks savu - "elpo šitā", "nē elpo šitā", "tev būs vieglāk tādā pozā", utt.

kā Mereda minēja.
Ja kādai ir bijis, uzrakstiet kaut vai privāti. (l)
Es ļoti, ļoti gribētu, bet kkur iekšā šaubos - vai tiešām vajag. Tāpēc laikam gribu iedrošinājumu. :-D

Es droši vien justos kā svinībās, ja man tik daudz cilvēku būtu a

ja man tik daudz cilvēku apkārt. Sāpes + svinības = nope, nope :-D

exDellicious, man gan nav pieredzes ar citas personas dalību dzemdībās, bet tomēr izteikšu viedokli. Pirmkārt, nedomāju, ka dzemdībās ir kas tāds, ko papildu personas varētu īpaši patraucēt. Dzemdību procesu tāpat vadīs vecmāte un ārsts, atbalstītāji neko īpašu nedarīs. Tātad jautājums ir tikai par to, vai tu labi jutīsies viņu klātbūtnē. Tas viss ir katrai individuāli, bet, piemēram, man uz beigām kontrakciju laikā un izspiešanas fāzē bija pilnīgi vienalga par vīra klātbūtni vai neklātbūtni, vispār knapi manīju, kas notiek apkārt. Tā ka man extra cilvēki tur nebūtu traucējuši. :-D

Otrkārt, kopš esmu kļuvusi par māti, pavisam savādāk skatos uz savu mammu, jo tikai tagad saprotu, kas ir mātes mīlestība, ko viņa ir jutusi pret mani visu manu mūžu. Mana mamma gribēja, lai es viņai paziņoju, kad sākas dzemdības, būtu gribējusi pat braukt līdzi uz slimnīcu (ne piedalīties dzemdībās, bet gaidīt bērniņa piedzimšanu). Tomēr, kad dzemdības sākās, es viņai nepaziņoju, jo domāju, ka viņas uztraukumi man tikai traucēs, kā arī biju sadomājusies, ka bērna piedzimšana būs tāds intīms, maģisks, apgarots mirklis, kurā vieta būs tikai man un vīram. Realitātē nekā apgarota tur nebija, kad bērns piedzima, jutu tikai atvieglojumu par to, ka sāpes beigušās, neko citu nebija spēka vispār padomāt vai izjust. Un, tā kā pēc dzemdībām man radās šādi tādi sarežģījumi, mamma par mazbērna dzimšanu uzzināja tikai vairākas stundas vēlāk no mana vīra. Tagad nožēloju, ka kaut kādu savu nepamatotu ilūziju dēļ neļāvu mammai vairāk iesaistīties. Ja varētu laiku pagriezt atpakaļ, noteikti tā nedarītu. Vīramāte - tas jau ir cits stāsts, viņu noteikti klāt negribētu, bet mums nav ideālas attiecības.

Tā ka, manuprāt, ja tu pati vēlies to cilvēku klātbūtni, viņi neko nesabojās. :-)

Rowan, mīļš padies Tev par domām.

kopš esmu kļuvusi par māti, pavisam savādāk skatos uz savu mammu, jo tikai tagad saprotu, kas ir mātes mīlestība, ko viņa ir jutusi pret mani visu manu mūžu.

un šis vispār +++

Mana mamma līdz 2 naktī sēdēja pie telefona un negāja gulēt, jo gaidīja ziņas no manis. Tas jau nekas, ka bija darba nedēļas vidus un jāceļas bija 5:30. Kad tiku ar mazo līdz palātai, ar pēdējiem spēkiem uzrakstīju mammai sms, ka viss ar mums kārtībā.

Izteikšu savu viedokli, lai tikai grūtnieces neapvainojas, bet man liekas, ka jautājums par vairākām personām ir jājautā arī ārstam vai vecmātei! Vai tas netraucēs ārstu darbu? Bez tam fiziski, ko tās personas dariīs, katrs pie savas rokas turēs? Man tas liktos muļķīgi, dzemdības pārvērst par publisku pasākumu. Ok, viens cilvēks tas ir normāli - atbalstam, rokas paturēšanai un ūdens padošanai, bet vairāk, kam tas vajadzīgs?

Nu es ar negribēju , ka mamma ir dzemdību namā klāt un uztraucas. Jo man vēl negāja kā pa diedziņu , tad jau vispār..pietika, ka vīrs bija pārsatraucies. Viņas abas ar vīra mammu uztraucās katra savās mājās:-D

Man liekas stulbi saukt līdzi tik daudz cilvēku. Tās tak ir dzemdības nevis kkāds koncerts,kur sauc visus tuvākos,lai apskatītu kā Tu dziedi/dejo.
Ok,var mammas un visi pārējie ģimenes locekļi gaidīt koridorā to pirmo bļāvienu,to vēl es saprast.
Man vnk dzemdības liekas kaut kas tāds intīms, pat nezinu kā to nosaukt.. Bet nu katram jau savs..

Noteikti ieteiktu aprunāties iepriekš ar savu vecmāti un ārsti par šādu domu.

Man patika, ka man viss sākās naktī un no rīta tad paziņoju mammām par skaistajiem jaunumiem.

Braucot jau dzemdēt un ziņot, tad tas radītu lieku stresu, it īpaši, ja dzemdēšana var notikt pāris dienas, tad labāk pirms slimnīcas lieki mammas netracināt, es nezinu vai būtu laiks dzemdēt, jo drauga māte stresā zvanītos, pārstresotos un pati tiktu slimnīcā :D , tad priecājos, ka mums viss gāja bez problēmām.

Blakus bija vīrietis, un nevienu citu vairs bez personāla nevēlējos blakus.

Kaut kad pirms tam māsa teica, ka gribētu būt blakus, bet es jau smējos, ka jēga no viņas maza, jo sen jau būtu nostiepusies ģībonī, jo pārāk vārga, lai izturētu visu vai būtu roku viņai salauzusi, ja turētu. :D

Latvijā jau nevar daudzi iet līdzi, ārzemēs jā, bet vai tas vajadzīgs.

Slimnīcā bijā 7 no rīta, galīgi nebija līdz paziņošanai vecākiem. Ap 14.00, kontrakciju vidū sāka abi pāri zvanīt uz abu telefoniem, tad nu aizsūtījām, ka esam slimnīcā. Beigās kamēr mani šuva, tad arī jaunizceptais tētis aizsūtīja vēlreiz visiem sms, ka viss labi un mazais ir klāt. Jautrāk bija, kad pirmo apsveikumu telefoniski izteica onkulis, kamēr vēl biju uz dzemdību galda. Laimīgais Opis bija visiem paziņojis :D

Ir draudzene, kuru ar topošo tēti veda uz slimīcu cita draudzene. Neviens joprojām nesaprot kā, bet dzemdībās piedalījās gan viņa gan draugs :D Tiesa, tas bija UK.

Var jau visu ko izdomāt, lai tikai dzemdības nebūtu tādas kā visiem, tikai, vai tas ir vajadzīgs..

Bijām uz 3 mēnešu vizīti un mazais pa mēnesi un 1 nedēļu pieņēmies tikai 200 gramus. Izaudzis 3 cm garš. Respektīvi sver jau 6 kg un ir 65 cm garš. Ļoti aktīvs. Jau cenšas velties, bāž mantas mutē. Kad guļ uz muguras, rokas kājas pa gaisu. Ļoti smaidīgs, apmierināts mazulis. Ēd daudz, dodu bieži. Citreiz līdz pat 12x diennaktī. Dodu ik pēc 2h, 3h, citreiz pat pēc 1h dodu ēst viņam. Pa dienu bieži baroju, ja esam mājās. Pastaigas laikā ir pauze 3 h vismaz. Tad nu tā, bet ārsts neko sliktu neteica, jo mazais aug. Bet tie mani tarakāni manā galvā un stulbā es, atvēru cāļa diskusiju, kur citas liela kā viņām mazie katru mēnesi vismaz 1kg un vairāk pieņemas svarā un mani 200 grami tagad izskatās slikti. Baroju ar krūti.:-/

Mr.Penguin - tev mazajam ir 6 kg, tas vien norāda, ka viss labi, tāpēc nav satraukumam vispār pamata par tiem 200g - tas arī ir pieaugums.

Var jau visu ko izdomāt, lai tikai dzemdības nebūtu tādas kā visiem, tikai, vai tas ir vajadzīgs..

Vai kāds par savām dzemdībām domā caur kritērijiem "lai nebūtu kā visiem"?
Katrs savus dzīves nozīmīgos notikumus vēlas īpašus priekš sevis un savas ģimenes un nevis domā par CITIEM.
Manuprāt, dzemdības ir milzu notikums ne tikai sievietei un vīrietim, bet arī mūsu mammām.
Es drīzāk sev jautāju - vai gribētu būt blakus savai vienīgajai meitai viņas dzemdībās? Jā!
Vai gribētu būt blakus savai sievai mūsu bērna dzemdībās, ja būtu vīrietis? Jā!
Caur to spriežu arī par savējiem!
Manā ķermenī nav nekā slēpjama ne no savas, ne vīra mammas. Kur nu vēl vīra.
Tāpēc es ne tik ļoti jautāju par viedokļiem, kurai tas ir pieņemami un kurai nav. Man ir pieņemama pat doma, ka tēti būtu blakus un omes, ja būtu dzīvas. Tā nav publika, bet joprojām vistuvākie ģimenes locekļi. Ja es to apsveru, tad man vispār nav šaubu par to, ka man nebūs ne kauns, ne neērti viņu priekšā, lai kas ar mani arī nenorisinātos dzemdību laikā. Par to nav runa.
Mīļās māmiņas, es tikai gribēju dzirdēt kādu pieredzes stāstu no šādām dzemdībām, nevis satracināt par dzemdībām uz skatuves vai vēlēšanos pēc kaut kā, lai tik nebūtu kā citiem. ;)

exDellicious

cik saprotu, ka tev nav bērnu vēl, tikai gaidi.

Ir grūti redzēt savu bērnu sāpes, slimības un ciešanas, es iemainītu jebko, lai varētu visu izciest pati bērna vietā, tāpēc varētu būt, ka vecākiem grūti būt klāt bērna dzemdībām.

Bet nu katrs gadījums savādāks, bet ja mamma ir emocionāla, tad vajadzētu padomāt vai tā klātbūtne nebūs lieks traucēklis, ka beigās neesi vairāk saspringusi un neļausi sev atslābt, lai tikai nesāpinātu savu mammu.

Kā arī vairumam te nav tāda pieredze, jo blakus parasti ir viena persona, kas ir vīrietis.

Ja pašu apmierina, tad uz priekšu, kaut visu ģimene, jo galvenais, ka tev labi.