Ebe, mums iet superlabi! (l)
Atceros, cik sākumā baidījos un raudāju, cik tagad ir forši!
Vislielākais grūtums fiziskais bija netikšana laukā, jo man 5tais stāvs, traks lielais puika, tad nu - esmu priecīga, ka iet dārziņā - ticis laukā, ēdot kā traks (mājās vispār neēda, bet tagad laikam vajag enerģiju, arī mājās daudz ēd). Dārziņā ies nu jau 2 mēneši, bet ptu,ptu,ptu - neviena diena mājās jeb - veselība turas! :-)
Savā starpā arī viss labi - nekad nevienu reizi nav bijusi neviena problēma/rāšanās/aizrādīšana - tikai tik, cik uzmanīgi, neuzlec brālim virsū un tāda veida mini piezīmītes. Brāli bučo un mīļo, liekam kopā vannā (viņš man blakus perās/laistās u.tml).
Nu jau arī pa lielam ir tik liels un saprotošs, ka ja brālis raud, saprot, ka mazliet jāoagaida vai kamēr es baroju, netraucē. Citreiz viena karote brālim - viena viņam.
Mazo brāli es izbučinu, kamēr lielais b/d un kad lielais mājās, cenšos ar lielo vairāk, lai gan nav tā, ka jāpiedomā vai kaut kā tā. Kaut kā mums te mājās viss labi un šķiet, ka arī puikām gan ar mani, gan savā starpā viss labi!
Kaut kā tā.
esmu priecīga :-)
un laimīga, ka man viņi ir divi (l)