Bēbīšu un māmiņu BEZTĒMA

Man atkal ļoti patīk sēdēt mājās ar bērniņiem, lai gan nu jau sēžu ilgāk kā 2 gadus un vēl ilgāk par gadu jāsēž (l)

Citreiz rutīna un besis, bet arī darbā ir tas pats dažkārt, tikai mājās sēžot varu darīt, ko gribb, nesteigties u.tml!

Bet varbūt es tā jūtos, jo 2-3x nedēļā cenšos iziet uz treniņu, katru dienu jāved/jāsavāc lielākais no b/d, tā kā darīšanu pietiek...

Vienīgais, kas man ir skumji - 3 gadus neko neesmu pirkusi un nu esmu tiktāl, ka man tiešām praktiski ir 1 bikses un 2 krekliņi, arī viens plašķis, kurš paliek lēnām pa lielu un ... jūtos bomziski. Krāsoties neredzu vajadzību, matus veidot arī nē, jo katru otro dienu ir treniņš. Kaut kā tā, tas mans čīkstāmais! :-/

Nuu man meitenīte gaidāma, 34.nedēļā rit, bet puncī vēl joprojām ārdās dienu un nakti. Ceru, ka piedzimstot nebūs pārlieku hiperaktīva. :-D

Saule22 ceru, ka laikam ejot paliks vieglāk un atradīsi spēku tikt galā, vairs jau daudz nav palicis līdz dārziņam.

Protams spēks vienmēr jau no kaut kurienes uzrodas ņemties ar mazo un mīlu es viņu tiešām ļoti un skatos un priecājos kā viņš aug ka bērna audzināšanai mājās ir savas pozitīvās un negatīvās puses tāpat arī darbam!
Tā jau kopumā viss kārtībā, vienkārši es arī ik pa laikam pačīkstu saņemos un eju tālāk pa dzīvi kā tanks:-D

Kā wee teiktu viss ir tikai un vienīgi manā attieksmē pret situāciju! :-D

Es esmu paņēmusi 1.5 gadu BKA un negribu laist bērnu dārziņā ātrāk, bet jau tagad, pēc 6mēnešu mammošanās, man reizēm liekas, ka smadzenes iztecēs :D
Vakar tieši vīram teicu, ka jūtos kā akmeņus būtu krāmējusi visu dienu, un sapratu, ka es jau nevaru sūdzēties, jo viņš visu dienu remontēja dzīvokli, un dara to arī šodien. Bet es jūtos nogurusi pēc ņemšanās ar mazo, par spīti tam, ka viņa man pārsvarā netaisa nekādas trakās histērijas.
Darbs man arī bija baigā rutīna, bet nogurums pavisam citāds.

Sabiedēsiet mani kārtīgi. :-D

Saule22, es piekrītu katram tavam vārdam. Manam puikam tagad 1g7m, jau 3 mēnešus esmu atgriezusies darbā. Un tiešām jūtos atkal kā cilvēks. Citi realizējas caur profesionālo jomu, esmu viena no tām. Jūtos noderīga, gudra, novērtēta utt. Man mazais arī kā zīdainis bija mierīgs, bet es pati ar visādām ekspektācijām sabojāju sev to laiku. Arī ātrāk gaidīju, kad paaugsies un sāks mācēs visu ko. Teikšu, ka mazāk vajag lasīt visādus forumus un blogus, kaut arī to grūti realizēt, jo, mājās dzīvojot, laika ir ļooooti daudz. Labāk nelasīt "esmu tik laimīga dzīvoties ar mazo, sagaidīt vīru ar siltām vakariņām un mazgāt veļu katru dienu" stāstus, jo tie tiešām reizēm liek sajusties kā sliktai mātei, bet nu nav visas vienādas un nav visas radītas dzīvošanai mājās.

Godīgi sakot, īsti neticu uzpūstajai nepārejošās laimības sajūtai - jebkurš cilvēks piedzīvo visu emociju spektru, tikai dažkārt sabiedrībā tiek "nokušinātas" vaļsirdīgas atzīšanās, ka reizumis jūties nogurusi, izmpupējusies, nereti īgna, lai gan taču skaidrs, ka neviens diendienā nedzīvojam nebeidzamā narkotiskā reibumā no laimes.

No divu gadu vecuma laidīšu meitu bērnudārzā, pirmkārt, jau sevis dēļ - lai es kaut ko varu dot savam bērnam, man ir nepieciešams pašai būt sabiedrībā, uzkrāt jaunus iespaidus, justies novērtētai ne tikai kā mātei, bet kā cilvēkam, kuram ir arī citi pienākumi, ne tikai nerimtīga čubināšanās ap bērnu. Un, nē, ar epizodisku teātra, operas, izstādes vai kāda cita pasākuma apmeklējumu man nepietiek! Otrkārt, pilnīgi noteikti jau tagad jūtu, ka tas ir nepieciešams arī manai meitai - jau tagad manu, ka viņa ir kautrīga, ne labprāt kontaktējas ar citiem bērniem rotaļlaukumā, tikai ar tiem radu bērniem, ko biežāk redz:-)

Oi, man gan patīk mājās dzīvot, mazajam jau deviņi mēneši un uz darbu nemaz negribas, kaut arī bērns nu galīgi nav no mierīgajiem trāpījies. Bet, ja tā padomā, tas laikam tāpēc, ka vīrs darbā samazinājis slodzi, lai varētu vairāk būt ar mums, tā ka reāli palieku viena ar mazo tikai divas dienas nedēļā. Ja tās būtu piecas dienas, tad gan nezinu, kā būtu...

Es vēl visu varu izturēt, bet naktīs meita ceļās minimums 10 reizes. Es pat vēl nepaspēju aizmigt, kā viņa atkal sēž gultā un raud. Un tā jau 4 mēnešus. Visu laiku esmu dusmīga, neapmierināta, raudu praktiski katru dienu un arī attiecības ar vīru šī iemesla dēļ sāk šķobīties. Meita ar mantiņām negrib spēlēties, visu laiku rāpjas man virsū un grib, lai nēsāju. Jā, es arī apbrīnoju sievietes, kuras ir laimīgas, sēžot mājās ar bērnu. Izkratīju sirdi. :-D

Scogetten, tev bērniņam 4 mēneši, vai arī guļ slikti 4 mēnešus? Vai, guļot tev blakus, arī raud?
Es pilnīgi saprotu, ka šāda situācija var pasliktināt attiecības ar vīru. Arī manām attiecībām bērns bija pārbaudījums. Es biju tādā stāvoklī, ka pati sevi nesapratu, kur nu vēl otrs cilvēks. Varu vienīgi mierināt, ka, bērnam augot lielākam, stāvoklis visticamāk uzlabosies. Bet pagaidām - ņem to bērniņu rokās, ja viņš tā grib, neliedz sevi viņam.

Tiešām žēl, ka jūs šitā nogurstat un gribētu izdalīt jums katrai pa gabaliņam sava laika. :-( Tai pat laikā taka ar bomi pa galvu, jo beidzot apzinos, ka vajag izbaudīt savu dekrētu, jo mani visticamāk sagaida tas pats. A es tik sēžu un sūdzos, ka garlaicīgi... Viens liels fuj man.

Šķiet, ka Schogetten meitiņai 10 mēneši, ja pareizi atceros

virdzinija meitai 10 mēneši un pēdējie četri ir vienkārši katastrofa. Tur laikam zobi pie vainas, vai pa dienu uzkrātās emocijas. Ar mani kopā guļ tik pat briesmīgi, tā kā nezinu, ko lai dara.
MazaisBumbiš atceros, kā es, gaidot mazo, arī tik čīkstēju, ka ir garlaicīgi. :D Bet Tu neuztraucies. Lai cik briesmīgi es dažreiz nejustos, bērns ir labākais, kas manā dzīvē noticis, un lai cik grūti nebūtu, es nekad nemainītu savu dzīvi atpakaļ, kurā nebija manas meitiņas. :-)

Schogetten, turies, man bija brīži, kad mazais cēlās minimums 10x stundā bez maz! :'-(
Un lielākajam tuvojas 2 gadi, bet joprojām bieži ceļas. Arī mazais, lai arī nav tik traki, tomēr arīdzan reizes 5 naktī ceļas.
Gājām ārstus, dzērām zāles, nekas nemainās - nu neko...

Bet man gan vīrs pretēji - saka, ka apbrīno, ka esmu stipra. Kad bija 1 bērns tik daudz neauklējās kā tagad ar abiem (nu it kā ar 2 grūtāk) - i ļauj man pagulēt no rītiem, kad var, i diendusas, i uz treniņu palaiž, bet arī visam izgāju cauri - miljons asarām, dusmām uz pasauli, kāpēc man tā u.tml.

neko darīt - jāturās!

Pēc dabas esmu ļoti emocionāla, impulsīva un daudz nevajag, lai izvestu mani no pacietības. Ja neesmu izgulējusies, tad vispār ar mani labāk nerunāt. Tāpēc vislielākās bailes man ir no tā, ka bērniņš jutīs manu neapmierinātību un nedod Dievs vēl sākšu bubināt vai raudāt. Tas mazais tomēr iz dzīves zin tik cik zin un ne jau speciāli centīsies izvest mani no pacietības... :-(

Man vecakais /lielakaia ir puika un, ja lidz vina dzimsanai domaju, ka es tiktu labak gala ar meiteni, tad piedzimstot sapratu, dels tas ir daudz mierigak, logiskak in vieglak. Sievietes, lai ari mazas, tas tomer ir emocionali nestabilakas. Jau rekinos, ka meita piedzimstot bus savadaka neka man dzekins. Ar puiku traki bija lidz paris vai trim menesiem. Tad jau bija iestajies normals ritms, ap 6siem jau svetlaime. Nebija nedz histerijas, nedz cikstesanas. Draudzenei taja pasa laika piedzima meita un ar zelumu skatijos - gan raudaja burtiski lidz gadim diviem, needa, naktis celas, diena ari nebija laimiga. Domaju daudz kas atkarigs no audzinasanas un berna dienas kartibas. Vinam vajag gan atpusties, gan nogurt, gan savus dienas ritualus, ka ari konsekvenci vecaku riciba un attieksme.

MazaisBumbiš, man ir līdzīgs raksturs, un bērns trāpījies ļoti nemierīgs, arī naktīs bieža celšanās utt. Sanāk dažreiz dusmoties uz bērnu. Cenšos jau savaldīties, bet nervi vāji, tā nu sanāk dažreiz pateikt kaut ko skarbākā tonī, kaut saprotu, ka bērns ne jau speciāli raud. Nezinu, mēģinu sevi īpaši nevainot par to. Neesmu perfekta, neprotu vienmēr savaldīt emocijas. Un nezinu, vai vispār vajag. Tās mammas, kuras nekad nezaudē pacietību, viņām droši vien vienkārši paveicies ar mierīgu bērnu :-D Nebaidies par to tik ļoti, nav jau nekāds pasaules gals. ;-)

Nu mierinu sevi ar domu, ka dzīve jau neuzliek man lielāku nastu kā spēju panest. Negribu bērnu par nastu nosaukt, tāds neveikls salīdzinājums :-D
Arī otrā pusīte saka, ka ar meitiņu nebūs tik viegli. Viņam ar bērniem liela pieredze. Un negribu viņa priekšā būt vāja, kas attiecas uz bērnu audzināšanu. Arī viņa ģimene, lai gan jauka un mīļa, sola ka būs grūti un dažkārt pat sabojā man visu grūtniecības prieku. Šķiet, ka visi šaubās par mani (izņemot mana mamma) un tas mazliet piekakā dvēseli. Gribas pierādīt, ka spēju to kaut gan pašai ticības trūkst.

MazaisBumbiš
Nesatraucies, es arī baidījos par to, kā būs, kad piedzims meita. Bet zini, lai arī ir brīži, kad ir grūti, izved no pacietības un gribās paņemt un aiziet, tas pāriet. Bērns aug, mainās un ar laiku, tu sāc aizmirst par nogurumu. Jā, ir rīti, kad gribās gulēt un parauj dusma, ka bērns bez maz ar pirmo gaismu jau augšā, bet tai pat laikā tu skaties uz to mazo bumbuli, kas priecīgs smaida un dauzās, un saproti, ka nevari uz viņu dusmoties.
Tev viss sanāks, neklausies, ko saka citi. Tas ir tavs bērns un tu pati sapratīsi, kas viņam vajadzīgs. ;-)

Arī viņa ģimene, lai gan jauka un mīļa, sola ka būs grūti un dažkārt pat sabojā man visu grūtniecības prieku. Šķiet, ka visi šaubās par mani (izņemot mana mamma) un tas mazliet piekakā dvēseli. Gribas pierādīt, ka spēju to kaut gan pašai ticības trūkst.

Neklausies viņos. Bāc, kā mani uzvelk tie biedētāji, tāda dusma!!