Man šķiet tās 3 dienas bija besīgākās manā mūžā , nu labi ka kompis bija līdzi, citādi vispār -čau !
Man bija ļoti līdzīgi un es vēl gandrīz izplūdu asarās, kad mani viena veca ārste nolēma paturēt vēl 2 dienas ilgāk bez nopietna iemesla... Es domāju, ka nošaušos aiz bezdarbības. :-/
TV bija reāli sūdīgs - ne visi kanāli strādāja. Ārā - putenis un nenormāls sals, ziemas pats vidus - visu laiku tumšs un pelēks. Bērns raudulīgs. Es samocīta - šuves, sāpoši krūšu gali. Ēdienu palātā ienest bija aizliegts, nācās kustēties un pulīdz rāpot uz ēdnīcu un tupēt uz cieta plastmasas krēsla... Māsiņas un dakteri ienāca 2x dienā, visa bērna aprūpe uz pašiem vien bija un no tuviniekiem - tikai vīrs blakus, kurš arī ne pagulēt varēja (bērns negulēja), ne ko citu padarīt, jo nācās vnk tupēt 4 sienās. Murgs!!! Un vnk skatīties uz bērnu? Nu skatījos jau protams, bet nu nejau non-stopā 5 dienas! :-/
Man gan patīk atpūsties, bet es labprātāk to daru mājās - tikai mājās atpūšos pa īstam. Neviens man netraucē, nav nekāda režīma, viss nepieciešamais pa rokai, varu kaut plika gulēt un neuztraukties, ka kāds izdomās ienākt... Un arī, ja paliek garlaicīgi - varu kaut ko piekārtot, ieiet vannā, veikt kādu skaistumkopšanas procedūru, paknibināties gar citām lietām - tik daudz visādu opciju, ko darīt un neciklēties, piem., uz sāpēm vai vājumu.
Un ļoti piekrītu teicienam, ka "Дома и стены лечат" ("Mājās pat sienām piemīt dziedniecisks efekts").