Mūsu mājās aizliegtās lietas netika aizvāktas pavisam, lai nav šoka moments, ka visu drīkst ņemt un pēkšņi kaut kas tiek aizliegts, bet saliktas kastēs, kuras bērns atvērt nevar un tā es ar baigo pacietību panācu, ka bērns pat neiet tuvumā tām kastēm, jo tikai skatīties, kas tur ir iekšā nebija interesanti. Ar atvilknēm un durvīm ļāvu pašam saprast, ka ja iecērt pirkstus, tad sāp - pēc kādas nedēļas jau kā profiņš vēra visu vaļā un ciet, pirkstus netraumējot. Kontakti mums ir drošie un par tiem ātri pazuda interese, jo neko jau īsti ar tiem nevar izdarīt. Mums ir arī atvērtais kamīns - ļāvu pāris reizes piebāzt pirkstu drusku tuvāk, lai saprot, ka ir karsts un tagad vienmēr iet ar līkumu. Ar datoriem un telefoniem - nekad nav ļauts aiztikt un nu jau vairs pat interesi neizrāda, jo zina, ka tie ir mammai un tētim. Ar zemē krišanu veikalā mēs arī ātri tikām galā - kad pirmo reizi tādu joku izstrādāja - teicu, ka, ja tā uzvedīsies, tad es iešu prom un gāju tālāk no viņa. Trešajā reizē jau pats man nāca raudādams pakaļ mīļoties. Ar mantu un saldumu prasīšanu veikalā arī ātri tiku galā - kā sāka taisīt traci, ja ko nepirku vai liku nolikt, atstāju grozu ar pārtiku un gāju prom no veikala un tā bērns ar laiku saprata, ka neklausot vispār neko nedabūs.
Vīrieša māte man visu laiku pārmet, ka pārāk skarbi bērnu audzinu (viņas izpratnē ja jau bērns ļoti grib. tad drīkst gan nažus ņemt, gan zāles utt), bet toties tagad, kad ir jau 2,5 gadi mēs visu varam sarunāt ar dēlu un samīļoties un sabučoties. Ticiet vai nē, bet viņšir ļoti mīļš un gādīgs ar visu to, ka biju skarba.
11429
