Bēbīšu un māmiņu BEZTĒMA

Es tikai ar parasto kaapostu. Naakamreiz izmeeginaashu ar abiem. +kad apcepu, pieshaavu diezgan daudz piparu. Sanaaca taads asi saldi garshiigs :-D

Marīī, mums gan taa bilde staav raamiitii un plauktaa. Briesmiigaa skataa es, bet, ikreiz, kad paskatos, tik forshas sajuutas!(l)

Man pirmā bilde ir vēl no dzmedību galda, bet tad jau, kad mazais saģērbts tika man atstāts barošanai, tad arī nobildējām mazo pirmo reizi un kopā ar mani.

Tā kā es tur ļoti labi izskatos, tad visiem stāstu un lielos. :D jo nu nepateiksi tai bildē, ka kādu stundu atpakaļ vēl dzemdēju. :)

Mums ir tikai mazais nobildēts, laikam 2. dienā. Nav bilžu, kur es vai mēs ar mazo. Esmu jau tā neesmu fotogēniska, kur nu vēl pēc dzemdībām :-D Pirmā bilde, kur esam mēs 3, tika uztaisīta tikai 3 mēnešu vecumā! Es nesaprotu to bilžu kultu. Sabildē miljons bildes, visbiežāk ar telefonu, nu, un kur viņas pēc tam liks? Mēs reizi mēnesī pabildējam ar normālu aparātu un tad es arī uzreiz attīstu tās bildes un lieku albumā. Esmu attīstījusi arī telefona bildes - nekvalitatīvas.

Iespējams, es tā runāju, jo pati esmu 2. bērns un man nav diži daudz bērnības bilžu, man nav pat tās grāmatiņas, kur raksta, kad ko sāka darīt. Manam mazajam gan pagaidām pildu to grāmatu (ko Nils uzdāvināja :-P)

sunscreen - man telefonam labāka kamera kā fotoaparātam, pārsvarā tikai ar telefonu bildēju, bildes ļoti labas un kvalitatīvas. Man jau gandrīz 2 pilni albumi attīstīti ar bildēm, parasti bildēju mazo, kad viņam visi pirmie, tagad jau nekas jauns nav īsti, tad jo lielāks, jo mazāk bildes, bet bezjēgā gan man nav bilžu. ;)

Man ir daudz bilžu un visas ar telefonu, bildeju kad nav ko darīt un manai ļoti patīk , uzreiz spiedz lai parāda :D

Man ir bildes ar sevi uz dzemdību galda ar katetru rokās, toņu aparātu uz punča un ekrāniem sev visapkārt - izskatās viss pa nopietno, bet es pati izskatos smuki, jo pusnaktī pirms braukšanas uz RDzN mazgāju+taisnoju matus un uzkrāsojos! :-D Vēl ir bildītes ar mani uz tā paša galda un meitiņu uz punča (kur viņa jau saģērbta) un bildītes ar mazo, kur viņu ārste sver/mēra. Man reāli patīk šīs bildes, jo atsauc atmiņā tās emocijas, kas bija mazo gaidot un sagaidot. Citreiz pat kāda asara izsprūk! (t) Pirmās bildītes nevienam citam nerādām un nesūtām - man šķiet pārāk.. intīmi :)
Mums ir Canon 5D kameras - I un II izlaidums un bildes ir super labas kvalitātes. Man pašai nav daudz fotogrāfiju ar sevi maziņu un man par to ir nedaudz skumji, tādēļ mazo cenšos vismaz 1x nedēļā nobildēt un iemūžināt kādus jaunus sasniegumus.

es ar fotogrāfēju daudz gan ar fotoaparatu, gan ar telefonu, periodiski sašķiroju bildes, atlasu labākās attīstīšanai, esmu sapirkusi smukus lielus albūmus kur var ielikt pat 500 bildes

Sveikas meitenes!!
Sen jau esmu šī foruma lietotāja, tiesa gan viļņveidīgi.. :-D Beidzot esmu izrakusies cauri arī šai diskusijai un 1901 lapai :-D

Pašai ir vienu gadiņu vecs dēlēns. Pirms dažām nedēļām tik ēdām svarīgo nr 1 kūciņu (l)

Gribu pajautāt tām mammām, kurām ir mazliet vecāki mazuļi.. Dēls ir ļoooti zinātkārs - visas atvilktnes, žalūzījas, kontakti, durvis, slēdži..... un tā varētu turpināt mūžīgi.. ap kādiem 10/11 mēnešiem uz vārdu nedrīkst vai nu-nu-nu klausīja.. nu vairs ne.. skatās acīs un dara tālāk. ja paceļu toni, tad iesākto darbību turpina ar dusmām un raudāšanu.. tādā gadījumā "noņemu no trases"..un tad sākas krišana gar zemi un histērija..
skatos uz viņu un man jau šķiet, ka cilvēks ir gana pieaudzis un saprot ko dara.. vai vismaz saprot, ka dara aizliegtu... esmu mēģinājusi arī taktiku - seku izbaudīšana (pirkstu iespiešana atvilktnēs/durvīs utt) bet arī tas nelīdz... :-/
Zinu, ka labāk ir nevis aizliegt kaut ko, bet novākt nost bīstamo.. bet ne visu tā var.. viņš arī rausta vadu, kurš iet no TV un kontaktu (lai gan TV pie sienas pielikts)...
Tad nu jautājums - vai šāda "neklausīšana" ir izzināšanas procesa sastāvdaļa vai mazā buciņa radziņi, kuri jālauž jau skanē.. ?? Kā jūs domājiet?
Pati sliecos uz 2 variantu.. bet gribu dzirdēt citu mammu pieredzi/padomus/ieteikumus..

elfinsh - nezinu, kas tas skaitās, bet tu jau pati redzi, kas notiek ar laušanu jau pašā saknē - pa zemi un histērija. :D

Nezinu kā līdzēt, bet viens ir skaidrs, tas ko neļauj vienu reizi, to nevar ļaut vienmēr darīt. Nevar izdarīt atkāpes un kaut kādām bīstamām lietām.

Un no vienas puses maziet it kā saprātīgi un labi visu saprot, bet no otras puses tā saprašana un apziņa tikai vēl rodas.

BeidzoT atradu laiku ne tikai palasīt, bet arī uzrakstīt mūsu jaunumus! Mazais ir sācis velties, un nu tik veļās un veļās, uz muguras vairs nemaz negrib dzīvoties, bet piekūst arī uz punča, un tad protams, niķīši nāk virsū :)
Bijām pie osteopātes V.Zaļaiskalns un man viņa dikti patika, tāda reāli sakarīga dakterīte, nomierināja mūs un apskaidroja par tonusu dēlam, kas izrādās nav nemaz tik liels kā likās.. Teica, ka varam pēc mēneša atrādīties, bet tad jau redzēs kā mums ies un vai būs vajadziba!

Liliii - piekrītu Tavam teiktajam, ka domas nedrīkst mainīt..
it kā jā gan liels,gan maziņš. Tikai man bail no tā, ka ja tagad viss tiks atļauts, tad vēlāk robežas it nemaz nezinās.. un nav diez ko patīkami, ka aizejot ciemos sāk virināt skapjus, atviktnes, vadus raustīt.. :-/

elfinsh - pa lielam es varu teikt vai neteikt, mani neņem vērā, ja kaut kur nenesu vai nedodu, ko viņš izdomājis, tad jau vakar spārdījās pa zemi, pats guļ uz muguras un met kājas pa gaisu - es jau biju pārsmējusies, bet nu tas nemainīja faktu, ka čalis netaisās nomierināties un uzmanību uz kaut ko citu novērst nav viegli. Vairāk tēti tomēr klausa.

Bet nu man vismaz nevirina citur neko baigi vaļā, arī mājās ir pāris skapji, kurus drīkst, tad jāizdomā kā ciemojoties novērst uzmanību.

Liliii- tēti vēl mazāk klausa :-D šis viss sākas pēc paciemošanās slimnīcā ar rota vīrusu.. vai arī tā ir sagadīšanās un viņam vienkārši ir tāds vecuma posms (t) bet nevaru noliegt, ka pēc slimnīcas savu mierīgo un paklausīgo bērnu nepazinu it nemaz..:'-(
Protams, kad sēžu blakus uz grīdas nav problēmu,skatāmies grāmatiņas, liekam piramīdas un klučus.. viss ir super.. tas sākas tajā brīdī, kad vēlos ko padarīt - veļu izgludināt vai ko citu.. saprotu, ka bērns tādā veidā arī pievērš sev uzmanību, bet es nevaru tikai 100% būt ar viņu, kādreiz kkas jau ir arī jāpadara.. :-D

Ja bērnam pasaka maģisko vārdiņu ''nē'', viņš ir sajūsmā, ka visa uzmanība tiek veltīta viņam un tā tiek uztverta par baigi jautro spēli, labākais variants ir novērst uzmanību ar kaut ko citu (ar kādu spēli, mantu), jo mazajiem gluži kā par spīti vajag tieši to un neko citu, tā tas notiek. Visus kontaktus un tādas bīstamas vietas un lietas gan max vajadzētu padarīt bērniem nepieejamas un tālāk no acīm, mazums, kas. :)
Tas, ka bļauj, krīt zemē, ārdās, a ko citu, ja tiiiiik ļoti gribas pirkstu rozetē iebāzt, bet sliktā mamma neļauj? Kaut kā vajag tās emocijas izpaust, un mazajiem to emociju ir tik daudz, ka paši nezina kā tikt ar tām galā. Manuprāt liktenīga kļūda - pēc vārtīšanās pa zemi bērnam atļaut visu, lai tikai vairs tā nedara, tad gan sākas elle zemes virsū. :D Vārdu sakot - to, ko nedrīkst, to nedrīkst un punkts.

Labi. Sapratu, ka pamatdoma man ir pareiza un vienkārši iziesim tam cauri ar visām histērijām, kamēr sapratīs, ka mamma nav tik ļauna.. :-D
biju dzirdējusi par maģisko nē vārdiņu.. tāpēc cenšos teikt nu- nu- nu un kratīt ar pirkstu.. :-D

Vispār kā tur bija - līdz 3(?) gadu vecumam bērns nemaz nedzirdot tos -ne (NEdari, NEaiztiec), viņi dzirdot - dari, aiztiec, un tāpēc brīnās, ka mamma saka - dari, bet nemaz neļauj. :D
Tas tāds posms, bērns veidojas par cilvēku. Arī tas, ka visu laiku smuki spēlējas viens, bet te pēkšņi kā dadzis mammai pielīp un viss, vajag mammu 24/7 blakus.
Arī tas, ka aizliedzot, ņemot nost, rodas baigā interese - kas tad tur tāds ir tik interesants, ko nedrīkst? Pāris reizes var parādīt, kopā apskatīt, kas nu bērnam interesē. Par skapīšiem un durvīm, manējam arī baaaigi patika taisīt vaļā,ciet, dauzīt un skatīties, nu neko, pāris reizes pirkstus iespieda, toties ļoti ātri iemācījās durvis aizvērt jau bez iespiestiem pirkstiem, citi parasti skrēja un bļāva - trakā, ko dari, bērns bez pirkstiem paliks, tik maziņš vēl, bet viņš jau sen prata visu kā liels cilvēks. :)
Tā tas notiek. ;)

elfinsh, es to nu nu nu sāku lietot pirms kādiem 2 mēnešiem, kad sīkajam bija 11 mēneši apmēram.. nu pirms gadiņa. Un es čutne paģību,kad viņš man pretī pakratija pirkstu ar ņe ņe ņe un pasmējās. :D Tagad līdz tikai skaļš nedrīkst!!!

Mūsmājās ir lietas un vietas, ko vienkārši nedrīkst aiztikt un darīt. Kā jau Lilii teica, ir ļoti svarīgi pieturēties pie sava vārda un nemainīt to ne pie kādiem nosacījumiem.

Mums šis periods nu jau vairāk vai mazāk ir aiz muguras. Kas palīdzēja bija tas, ka centos novērst meitas uzmanību tādos momentos, iepriekš paskaidrojot, ka to, ko viņa dara, tā darīt nevajag. Visās telpās ierīkoju meitas zonu, kur plauktos un atvilknēs saliku neplīstošas un veselībai drošas lietas, ko meita drīkstēja revidēt pēc sirds patikas. Vismaz nejutās apdalīta.
Mūsmājās tiek piekopts arī 3x brīdinājuma princips. Ja meita darot aizliegto, ignorē manu aizrādījumu 1x, tad otro reizi un vēl trešo reizi, tad ņemu mierīgi aiz rokas, un vedu uz citu telpu, lai novērstu uzmanību.
Ja tās retās reizes meitai izpaužas savā neomā un sākās histērijas, krišanas gar zemi, tad nesu uz vannasistabu. Ieslēdzu gaismu, nolieku meitu uz paklājiņa, nolieku uz plaukta knupi un mīļlupatiņu, singri saku, lai nomierinas, pievēru durvis atstājot nelielu šķirbu vaļā un ļauju izniķoties. Pati stāvu pie durvīm. Kad meita nomierinas, atveru durvis, sabučoju, samīļoju un paslavēju, ka ir pratusi niķīti aizdzīt.
Jāsaka, ka tagad, kad meitai ir bez 4 mēneši 2 gadi, mēs visu varam sarunāt. Ja sākas niķītis, tad pati aiziet uz citu telpu nomierināties un nāk atpakaļ tad mīļoties (l)
Cenšos audzināt stingri, bet ar ļoti lielu sirsnību un mīlestību. Daru visu iespējamo, lai mana bērna uzvedība nekļūtu par slogu sabiedrībai (dārziņš, skola, veikali, kafejnīcas, restorāni utt.)