Jā, es par bērnu audzināšanu, uzvedību arī bieži aizdomājos..
Man jau liekas, ka lielā mērā tas ir atkarīgs arī no paša bērna - rakstura. Kāds ir drošs un sabiedrisks, kāds kautrīgs un kluss. Līdz ar to - kāds spēlēsies uz pilnu klapi, ciemos izpētīs un aiztiks katru kaktiņu, runās pretī vecākiem,utt.. Cits bērns, kurš ir vairāk varbūt sevī noslēgts, klusiņām sēdēs un ar vienu spēli spēlēsies, uzcītīgi klausīs vecākiem..
Piemēram mans krustdēls ir tāda māklsnieka tipa (6g) un viņam reizēm uznāk tādi emociju uzplūdi ka nu tikai - ja kaut kas neizdodas vai negrib klausīt mammai- tad bļauj, spārdās.. Tad, kad nomierinās, tad atvainojas mammai un viss kārtībā..
Protams, ir arī vecāku lomā tajā visā, bet bērns kā cilvēks arī daudz ko ietekmē.
Man patīk, ka mans brālis ar savu puiku (3g) vienmēr cenšas visu izrunāt - ja ir niķi vai neklausa.. Nu vienmēr RUNĀ par problēmu, manuprāt tas ir baigi forši. Piemēram - dzīvojamies visi laukos, jābrauc mājās - mazais sāk raudāt, ka grib palikt,utt. Un mans brālis viņu nevis paķer pie rokas, saģērbt un ielek mašīnā (kā varbūt būtu ātrāk vecākiem), bet paņem klēpī, aiziet uz otru istabu un parunā - cilvēcīgi izstāsta kāpēc jābrauc majās, kas būs mājās, ka šeit vēl atbrauks, utt. Bet mazais arī ir tāds, kurš klausās. Citam varbūt var teikt ko gribi, bet viņš tik raud un nedzird neko..
Man laikam tādu bērnu, kurš tiešām acīmredzami ir izlaists nav nācies redzēt (paldies Dievam:D)