Jo vairāk sēžu vienītī brīvdienas vakarā, jo vairāk domāju un vairāk gribās Viņam uzrakstīt.. pajautāt, kas notiek, bet cīnos ar savu lepnumu un turpinu klusēt. Stāsts īsajā versijā, puisis ar kuru bijām tikai draugi iesākumā, sāka pievērst daudz uzmanības, radās kkādas abpusējas simpātijas, bija arī sex utt. , aktīva komunikācija, lai arī tikšanās retas, bet tur vēl citi saprotami iemesli ir, kas to ietekmē. Problēma ir tajā, ka nesen pavadījām vienu dienu kopā, viņš bija tas,kurš aktīvi ķērās apkārt, mīļojās utt. un man jau likās viss forši, bet pēc tās dienas jau ir ļoti ilgs laiks pagājis un nevienu ziņu neesmu no viņa saņēmusi, lai gan pirms tam katru dienu sazinājāmies. Tā kā man ir daudz darba un ļoti maz brīvā laika, vienkārši gaidīju kas notiks un pat nebija laika par to domāt, tikai tas, ka pietrūkst viņš, bet šodien, kad visu dienu dzīvo ar sevi palika kaut kā skumji un nesaprotu kas tas par klusumu..negribas arī tagad uzbāzties un aplauzties. :( Kāds viedoklis no malas par šo situāciju un varbūt ir kāds noderīgs padoms, lai gan gadu man nav maz, pieredze gan ir maza ar šitādiem sarežģītiem radījumiem. :D