Situācija tāda. Kādus trīs gadus man ir ļoti labas attiecības ar puisi, esam kā labākie draugi, nekas vairāk.. jāatzīst , ka mani viņš simpatizē, bet nu es to nekādīgi neizrādu. Es īsti nesaprotu viņu. Viņš man ļoti bieži raksta, zvana, lielākoties zvani ir tādi bezsakaraini, tādi, ka iemesls ir vienkārši sviestains lai deļ tā zvanītu. Viņš arī bieži brauc ciemos, tāpat vien, lai pasēdētu, parunātu. Ir ļoti sadraudzējies ar manu ģimeni, pat pārāk sadraudzējies. Mēs ar viņu runājam par visu, par meitenēm,puišiem utt, viņš ir vienīgais cilvēks kam es visu varu stāstīt! Bieži smejos par viņa vērstajiem skatieniem uz citu meiteņu dupšiem un par tiem komentāriem. Esmu arī pamanījusi tos savādos skatienus uz mani. Manuprāt es viņu interesēju nedaudz vairāk kā vienkārša draudzene, bet nesaprotu, kas viņu attur no tā pateikšanas vai konkrētākas izrādīšanas? Varbūt viņam bail no atraidījuma, vai arī viņš nevēlas sabojāt skaistu draudzību?
Kā lai saprotu to vīrišķi.. Varbūt esmu vienkārši sadomājusies kaut ko , jo no tādas draudzības nekas nopietns nemaz nevar sanākt?