Pēkšņās atklāsmes augšanas procesā (ko stulbu es agrāk darīju)

Man agrāk ļoti svarīgi bija draudzēties ar ''centrā tusētājiem'', visiem ''pankiem'', kas gāja uz klubu 'saksafons' (ja kāda tādu zin/atcerās), gribējās, lai visi domā, ka arī esmu stilīga, alternatīva..whatever... Sviests

He he, man tas pats #2! :)
+ pēc pankiem vēl pāris gadus bija ļoti svarīgi tusiņi, socializēšanās. Tikai ļoti nesen tas kļuva nesvarīgi. Un visu šo visvairāk nožēloju no saviem tīņu/ pirmajiem otrās desmitgades gadiem.

Vienīgais kas tāds, bija pirmās mīlestības. Atceros vēl tagad kad par labāko draugu pārdzīvoju. Man viņš patika, un vienu reizi tā runājām par nākotni, un viņš pateica, ka nekad netiktos ar meiteni, kas jaunāka kā 2 gadus par viņu... lieki piebilst, es par viņu biju 4 gadus jaunāka. :D
Vēlvienam čalim uz Līgo piedāvāju iet meklēt to papardes ziedu, 7 gadu vecumā, viņš bija vecāks un zināja, ko ptas patiesībā nozīmē. Tā arī nesapratu to dīvaino skatienu. :D

Ok ir darītas tādas lietas,ka es cenšos par daļu no tām pat nedomāt,jo kauns pašai par sevi paliek.
Esmu mukusi no mājām nakts vidū.Gāju no Iecavas uz Rīgu,tiku līdz Ķekavai,kur tālāk noķeru pirmo autobusu.Bet vispār man šķiet,ka es galvu tai laikā točna nedomāju :D

Tiiiiik superīga diskusija (l)
Daudzi jūsu stāsti ir arī manējie :D

Visspilgtāk atceros to, ka abas ar draudzeni uzzinājām par smaržu testeriem, tad nu staigājām pa veikaliem un pūtāmies ar visu bezmaksas pieejamo. Vienreiz iegājām biezeņu veikalā, nu, tādā, kur viss kā uz izstādi izlikts; paķērām pirmo pudeli un pūtām sev virsū uz nebēdu, pēkšņi balss no stenda aizmugures:" Tas ir sejas losjons!" :D
Vēl tagad abas smejamies par savu kaunu un nezināšanu.

Par panku gan neesmu gribējusi būt un nezinu ,kas ir Saksafons ,jo neesmu Rīdziniece un tajā laikā neļāva tā braukt uz Rīgu pa vakariem :D

Un par drēbēm ,atceros ,ka sarunājām iepriekšējā dienā ko kura vilks un kā jau toreiz reizēm bija runas "Velc to pašu ko es" vai arī ja sastrīdējušās "nedomā tu saģērbties tā pat ,lose" :D

Vēl no bezjēdzībām... bastoju pulciņus un gājām ar draudzeni ēst kafejnīcā vai staigājām pa sliedēm no vienas stacijas līdz otrai. Tas toreiz likās bez maz kā otru Ameriku atklāt ,jo līdz tai tālākajai stacijai nebijām braukušas un tā tāda nomaļāka vieta. :D :)

Heh, man ar draudzeni arī bija tas pats kas Kosmietei - varējām pa sliedēm staigāt stundām ilgi. Tad vienmēr arī tapa fotosesijas, jo tolaik likās drosmīgi un varonīgi, ja biji nofotogrāfējies uz sliedēm. :D

Tik laba diskusija :)

Es arī uz "Saksafons" gāju. :D Bet tas man tāds īss posms bija. Kkad vidusskolas sākumā, man bija gotiskais posms. Ģērbos melnā, krāsoju gaišu ādu utt un gāju ar draugiem dzert uz kapiem :D

Agros tīņu gados bija pārliecība, ka izbalinot matus, izskatīšos kā Kellija no Beverlihilzas un visi skolas zēni būs mani. :D
Kaunējos no saviem "krutajiem" draugiem, ka dziedu korī, tāpēc to neviens nezināja. Tagad tas šķiet absurdi, ļoti cienu jauniešus, kuri nodarbojas ar ko kulturālu.

Bastojam ar draudzeni pirmas stundas, lai varetu sedet draugos, un spiest uz visiem profiliem "kacat" statistiku.:D
Pirma milestiba vispar bija sviests. Biju sakerusies puisi no pretejas majas. Vins bija divus gadus vecaks, un driksteja ara palikt lidz pusnaktij. Tad nu es gandriz katru vakaru sedeju ilgi uz palodzes, gaidot, kad vins ies majas. Vareju nosedet 2 stundas , lai tikai redzetu, ka vins paies garam manai majai, ieies sava, uzskries pa trepem un ieies ieksa sava dzivokli (kadas 30 sekundes kopa):D
Tad vel dabuju no masas pieliekamos matus - viena blonda skipsna, ko piespradze ar spradzi. Tad nu es pielikusi blondo skipsnu pie saviem tumsajiem matiem, staigaju apkart, lidz dzirdeju, ka kaimini smejas. Aizgaju majas un sapratu, ka skipsna nokritusi un aizkerusies man pie biksem, pie pakalas.

Laba tema, pacelu:)

Ir daudz ko stāstīt. :D
Pirmais,kas ienāca prātā bija, ka viens puika negribēja nākt ar mani nākt ārā spēlēties ( viņš bija vienīgais bērns tajā sētā), tad nu es tur ucinājos viņam apkārt un vēl nopirku čipšus,lai tik viņš nonāktu lejā :D

Jā,laba diskusija! Tā pārsmējos par Kelliju no Beverlīhilzas!! :D Man 5. klasē klasesbiedrs uzrakstīja kartińu, ka vińš mani mīl! :D Un es vińam atpakałrakstīju vēstuli, ka mēs vēl esam par jauni priekš tādām jūtām! Pati sev tai laikā likos tik gudra un pieaugusi.. :D

Lavīties ārā pa naktīm lai tikai varētu pa "rajonu" ar draudziņiem apkārt pastaigāt.
Vēl prasīt kādiem svešajiem lai nopērk alkaholu, ir tik daudz ko atcerēties un par to pilnīgi gribētos no kauna zemē ielīst :D

Ak, jā ... Man tak arī bija agrā mīla! :D:D Gāju laikam 3. klasē un sēdējām ar vienu puisi kopā ,viņš visu laiku smīdināja mani un fočēja ,skolotāja dusmojās. :D Kad biju slima viņš atnāca uz manām mājām un atstāja mammai gredzenu (nu kādu lēto nopircis bija un kartiņu ,uz Ziemassvētkiem vai Jauno gadu arī apsveica, tikai nepareizi bija uzrakstījis manu vārdu :( :D )

Beigās es izdomāju ,ka negribu būt vairs "kopā" ,man nepatika laikam ,ka viņa jaunā frizūra un es teicu klases meitenēm ,ka man viņš laikam vairs tā nepatīk... Viņas teica lai pametu viņu. Kad viņš ienāca klasē viņas to manā vietā pateica. :D Neatceros kāda bija viņa reakcija ,bet laikam sākumā bija dusmīgs ,pēc tam sāka mani apsaukāt un neieredzēt. :D

Līdz kādai 3.klasei ejot cauri mežam man likās, ka man kāds vēro, vienmēr ejot uz mājām ļoti ātri skrēju cauri mežam. :D Skats bija tāds, ka maza, maza meitene ar lielu rozā mikimauša mugursomu pārbijusies gaišā dienas laikā skrien pa taku cauri mežam. :D

enigma

Es tāpat darīju,jo lielie bērni sastāstija pilnas ausis,ka tajos mežos ir pakāries vīrietis un dzīvo meža vecis,kurš staigā ar cirvi.

Tikko ar draudzeni atminējāmies vecos laikus, un joka pēc palasīju draugiem.lv saraksti.

Teksts par to, kā esmu bijusi uz nenormālu stilīgu "tusiņu", kur spēlējis Device. Satikusies ar kkādiem vismaz 20 gadīgiem (tajā laikā man bija ap 14) čaļiem, un daudz dzērusi. Pēc tam es draugos vienam neīstajam esmu "piepisusies". Pašlaik man kauns to vārdu pat rakstīt, tajā laikā pavisam normāli runāju ar draudzeni.

Un tad vēl vazāšanās ar draudzenēm gar futbola laukumu vai kopmītnēm, kur bija atbraukušas spēlēt kkādas futbola komandas. Vismaz kādas piecas sešas reizes garām puišiem staigājām, un pats foršākais brīdis, par kuru varējām runāt stundām, kad puiši pateica "čiv, meitenes" . :D :D

šīs diskusijas iespaidā atcerējos, kā svinēju savu dzimšanas dienu, gaišā dienas laikā ar draudzenēm ejot dzert uz kapiem un bildējos pie krustiem...fml