Sveikas!
Vēlos Jūsu padomu..
Nākamnedēļ satieku savu ļoti labu draugu, brīnumainā veidā esam spējuši saglabāt tikai un vienīgi draudzīgas attiecības, lai gan ir iespējas bijušas.. ui cik daudz. Pašlaik jūtu, ka gribu pārkāpt draudzīgo attiecību slieksnim. Manas izjūtas ir tik sakāpinātas, es degu nepacietībā viņu satikt, apskaut.. fizisko kontaktu. Jūtu, ka viņam ir tāpat. Visas mūsu superjaukās īsziņas, mēs nežēlojam jaukus un mīļus vārdus. Pat taureņi vēderā. Pēdējo reizi, kad satiku viņu, mēs sēdējām, sadevušies rokās, tuvu, tuvu, runājāmies.. viņš deva man bučas uz pieres. Vēlāk pacēla un nesa pa pilsētu.. mēs ākstījāmies, ķircinājāmies un bijām laimīgi. Tas ir tik abpusēji. Neko vairāk gan nē, vienmēr kāds no mums pārtraucu iespēju, ka mums būtu kaut skūpsts, lai gan abi to gribējām.
Kur gan problēma?
Man ir draugs jau gadu. Es viņu mīlu, viņš mīl mani.
Kā Jūs rīkotos manā vietā, ja būtu šādā situācijā? Nesatiktos ar puisi? Šķirties neiesakiet, to es nevēlos.