Maaciisimies priecaaties par mazaam lietaam.

Es māku, viennozīmīgi :)

Arī esmu no tām, kas dievina lietus, vienalga, vai rudens auksto un vējaini, vai vasaras tveicīgo (l)

Mani iepriecina tikko uzplaukušas vizbulītes, Stirna, kas šķērso ceļu, viss, viss, kas ir skaists :)

Es jau dikti priecājos par visādiem niekiem, ja ir labs noskaņojums, daudz kas patik un novērtēju, par tādu "mazumiņu", kā ziedošas magnolijas novembra vidū nemaz nerunājot.:)

Bet nu ja noskaņojums pašai apmācies, tad nekādus labumus nespēju novērtēt.

bieži vien steigā skrienot un visu darot patiešām sanāk palaist garām tos mazos sīkumus,kas varētu iepriecināt. bet, ja uz mirkli apstājies un paskaties apkārt - tad jā, tās mazās lietas iepriecina :)
mani iepriecina nupat uzplaukušas puķes, dažādi dzīvnieki, skaistās ainavas

Dievinu saullēktus savas virtuves logā.

Zhanna-man ir taa,ja man ir skumjas,nostalgija,tad censos izrauties aaraa no taa noskanojuma ,mainot dienas ritmu.Tiesi tad es izbraucu liikumu...Atbraucot maajas ,viss jau raadaas citaas kraasaas.:)

Nu nez... man neliekas, ka tu uzrakstīji, ko tādu, kas ļoti reti notiek. It sevišķi vecumgrupā, kādā ir lielākā daļa šejienes meiteņu - romantiskās, emocionālās, sapņojošās utml.
Rūpēs nodurtā galva un nepriecāšanās par romatiskiem sīkumiem drīzāk būtu attiecināma uz kādām sievietēm, kas pārstrtādājušās ntajos darbos, bērnu audzināšanā, finansiālu problēmu nomāktiem pensionāriem vai vienkārši vīrietim - parastajam, praktiskajam.

Womankind-paldies par tavaam domaam.Savu teemu veidoju peec diskusiju lasiisanas seit,kur jaunas meitenes ,liekas nemaak priecaaties par savu jauniibu loti biezi.Interesanti ,ka tiesi so domu man pirmo reizi pateica loti jauns cilveeks ,un otro reizi loti vecs!!!:)

Tā ir īsta prasme priecaties par tādām lietām, kas mums ikdienā ir, bet mēs nepievēršam tām īsi uzmanību. Ir jāmāk pacelties virs ikdienas. Un saprast, ka ļoti biezi rūpes un problēmas, kas ir ikdienā, novērš uzmanības no visa skaistā, kas notiek. Prieks par tādiem cilvēkiem! Prieks arī par to, ka pati dažkārt pieķeru sevi par priecāšanos par sīkumiem!

Pēdējā un pati labākā lieta par kuru esmu priecājusies ir tas, ka mans pusis būs mājās Ziemassvētkos, šķiet, ka nekas mani nedarīs laimīgāku :)

Jā, droši varu teikt, ka es esmu no tiem, kas ikdienā priecājas par sīkumiem. Bieži vien ejot uz darbu pa ceļam domāju, cik daudz mums ir dots šajā dzīvē - redzēt, just. To pašu lietu, vēju, varavīksni, sauli...brist pa rudens lapām, pavasarī nopūst pieneņu pūkas, vakaros vērot saulrietus... Tā verētu uzskaitīt vēl un vēl.
Man ļoti patīk fotogrāfēt, tad nu arī, kad sanāk dalos savos ikdienas priekios ar draugiem, ieliekot kādu bildi FB vai Instagram, cenšos iedvesmot un tas strādā.

Priecajos, ka no rīta atnākot uz darbu, dazreiz pie datora zīmīte - Have a nice Day, vai This day will be awesome! Ta jauki...

Lielie mīlestības uzplūdi uz dzīvi ir tajā brīdī, kad esmu pie dabas, jo pilsētā starp cilvēkiem es neizjūtu tās visās patīkamās sajūtas, atkskaitot agrus rītus un vēlus vakarus esot skatītāja lomā un vērojot pilsētu ceļamies un dodamies pie miera :)

Man ļoti, ļoti patīk negaiss... Tas laiks, kad spēcīgi zibeņo, ir pērkons un līst lietus. Perfekti! Atceros,ka sēdēju šovasar ar omi pie viņas mājās. Viņai ļoti bail no pērkona, bet es sēžu un priecājos kā maza meitene. :D

Es tik loti gaidu lietu te-man gan nekad taa nesmarzo peec lietus,kaa tajaas vietaas ,kur biezi liist,ja ir taads sutiigs.Patiik skatiities pa lielo logu aaraa uz daarzu-viss tik zals-tiirs!Arii ziemaa katru dienu saule,bet daudz liist!Tagad tik skaisti koki-maina kraasu-loti liidziigi ,kaa Latvijaa oktobrii.Loti interesanti izskataas persimmon koki novembra beigaas-nav nevienas lapas un tikai augli!

Tas, ko Emmanuelle raksta man liekas ta ka pasaka un, ka gan par kaut ko tadu nepriecaties. Es ari noteikti priecatos. Bet pie Jums ta tomer ari ir ikdiena un noteikti atrodas ari kads, kas tam nepievers nekadu lielo veribu.

Atceros, ka vienreiz redzeju grupinu turistu, kas ta priecajas par musu zalo zali, taustija ar rokam ka tadu brinumu. Vai ari jura, pati dzivoju loti tuvu jurai, bet tik reti eju uz to, bet visi, kas atbrauc ciemos pirmais, kur velas doties ir uz juru.

Mani laikam vispār ir ļoti viegli iepriecināt, katrs patīkams sīkumiņš mani iepriecina. Ja pamostoties pa logu ieraugu brīnišķīgu saullēktu, tas jau ir iemesls lai diena būtu izdevusies. Vai ja mans mīļais kaķītis murrādams pieglaužas man klāt vai ielec klēpī, es uzreiz jūtos laimīga. Es tiešām reizēm priecājos kā mazs bērns un citi mani nesaprot, apmēram tā - nu kas tad tur tik īpašs, lai tam vispār pievērstu uzmanību. Bet es savukārt nesaprotu viņus, kāpēc vienmēr jābūt tik nopietniem, tik īgniem? Tā viņi tikai bojā noskaņojumu paši sev un citiem.

Cik diivaini,ka man lielaakais prieks Riigaa bija pasataiga pa Lieliem kapiem.Es zinu ,ka izklausaas loti diivaini-kaa var patikt kapi,jo man patiik arii Meza kapi.Laikam tiesi taapeec,ka mums te taadu nav-vismaz neesmu nekur redzeejusi tuvumaa.Man tik loti patika tie koki.Man liekas,ka man te tie koki arii ir milziigi-sarkankoki,ciedru koki,palmas utt,bet tiesi tie Latvijas koki loti patiik,kaa arii ziedi, visas smarzas,kas naak no ziediem...Es vareju stundaam staigaat pa ielaam , veerot cilveekus.Dziivoju te loti nost no cilveekiem ar kuriem satiekos biezi(vieniigaa vieta,kur satieku daudz ,runaaju daudz -ir darbs).

Šodien mazais prieciņš : sašuvu džemperim padusi - ilgi nevarēju piesēdties, bet tagad tāds prieks un gandarījums :D
Tā ir, kad manējie kavē...

Sodien bija briniskigs pavasarigs laiks :) Lai gan vel vakar bij auksti. Cita reizem priecajos par sikumiem, citreiz tik atrak visu izdarit visu planoto, kur vel pa malam skatities .