Īsais stāsts tāds. Sarunājām ar draugu iet uz sporta klubu. Man darbs beidzas sešos, bet gaidu viņu darbā. Strādā, kavējas, ok, saprotu, gaidu. Septiņos viņš paziņo, ka tomēr netiks, jo darbu pāri galvai. Šo es visu saprotu, ka darba ir daudz, bet kāpēc tik ļoti nerēķinās ar mani un liek man gaidīt? Esmu reāli nikna! It kā man darīt nebūtu ko, kā tikai viņam pielāgoties un gaidīt. Viņš pateica, ka rīt varam aiziet.
Tad nu ko jūs darītu manā vietā?
Šobrīd es pat neieteiktu sev runāt ar viņu, jo vienkārši vāros no dusmām, vēl sarunātu to, ko nāktos vēlāk nožēlot.
Vai tomēr saceltu mazu haju un liktu saprast, ka es nebūšu kaut kāda amēba, bet sieviete, kura jāciena.
Vai būt labajai un saprotošajai un mīļajai. Tomēr mums tās attiecības vēl nav stabilas, līdz ar to ar scēnu es varētu iegriezt arī sev pati.
202
