Sveikas.
Nesaprotu kas ar mani notiek, laikam esmu pilnībā apsēsta ar savu draugu. Esam kopā jau gadu un pāris mēnešus, pašlaik esam šķirti jau 2 nedēļas. Lieta tāda, ka brīžos, kad neesam kopā (kā pašlaik) es visu laiku par viņu domāju, atceros kopīgi piedzīvoto, reizēm strīdus, pirmo satikšanos utt....Izdzirdot kādu lēno dziesmu, vienmēr prātā ir tikai viņš.
Man vienmēr gribas viņam ko jauku dienas vidū tā vienkārši aizrakstīt, reizēm uz garu mīlestības pilnu vēstuli saņemu vienkārši atbildi, ka mani mīl...reizēm ir vilšanās sajūta, jo gribu saņemt pretī to mīļumu, ko dodu es! Arī, kad esam kopā, vienmēr vēlos viņu apskaut vai noskūpstīt un pirms miega vienmēr lūdzu, lai mani apskauj, bet draugs reizēm tāds vēss, liekas, ka nemaz viņam tas jakums nav vajadzīgs...
Arī kad esam kopā ar viņa draugiem un viņš vairāk pievēršas sarunām ar saviem draugiem, kļūstu bezmazvai greizsirdīga, jo redz man netiek pievērsta uzmanība, ir arī reizes, kad esmu par šo apvainojusies! :D
Ir dienas, kad draugs grib doties kaut kur izklaidēties, būt cilvēkos (protams, ar mani), bet es vienkārši lūdzu palikt mājās, lai izbaudītu šo vakaru divatā- kaut gan lielāko daļu vakaru izbaudam tikai divatā :D- kino vakari, sarunas, spēles utt...
P.S.man ir 23 gadi.
Vai kādai ir līdzīgi vai esmu vienīgā tāda apsēstā?:D
Varbūt to ir grūti pastāstīt, bet liekas, ka savu draugu mīlu ļoti un esmu ar viņu bezmazvai apsēsta un no viņa atkarīga, jo kļūstu reizēm pat dusmīga, ja brīžos, kad man nav ko darīt, viņš man nepievērš uzmanību :D
Jo, diemžēl, bet reti būs tādas reizes, kad draugs pats vienkārši atnāks un mani noskūpstīs vai pat apskaus, vienmēr man tas ir viņam bezmazvai jāprasa...varbūt vienkārši esmu tāds cilvēks, kam ir nepieciešama liela uzmanība un tikpat liels mīļums, kādu es sniedzu...
135
