Labrīt. Nezinu, kur likties, maigi teikt- esmu iedzīta stresā līdz nemaņai. Situācija ir tāda, ka nav NEVIENA cilvēka, ar kuru padalīties savā šā brīža notiekošajā, tāpēc rakstu šeit.
Ar draugu un gaidāmā bērniņa tēvu esam izlēmuši šķirties. Iemesls? Strīdamies nedēļā vairākas reizes, nemitīgi par vienām un tām pašām tēmām, un nekas nemainās. Strīda tēmas un būtība ir tāda, ka viņš, pats to negribot, ir iedzinis mani kompleksos dažādos veidos, pats to neatzīst un uzskata, ka esmu to izdomājusi, tāpat mums nav normāla seksa - reizi nedēļā viņš pēc pāris aliem uzlien man virsū un pēc pāris min. viss ir galā. Tā rezultātā es, protams, jūtos nelaimīga, un līdz ar to bail domāt, kā tas ietekmē manu grūtniecību. Tagad, kad apzinos- būšu vientuļā māte, viena pati- sākas panika, kuru nezinu, kā pārvarēt, lai pēc iespējas ātrāk atgūtos un dzīvotu sev un mazulim. Zinu, ka šādi ir labāk (zinu, ka tūlīt saņemšu pārmetumus par nedomāšanu par bērna nākotni)- bet vai tad labāk dzīvot mūžīgos strīdos, dusmās, negācijās, nekā auklēt mazo sirsniņu mierīgi?
Sāp nenormāli, ka cilvēks, kurš tomēr nav vienaldzīgs, acīmredzot nav tas, ar kuru būs kopā dzīvot. Izklausās noteikti, ka esmu kopā ar brutālu tēvaini- tā, protams, nav, viņam ir kaudze labo īpašību, bet gultā mums nesaskan, kaut vai tāpēc, ka viņš nekad nav licis man justies kā sievietei (es pati nejūtos brīvi), jo jau no sākta gala ir devis mājienus, ka es, salīdzinot ar viņa bijušajām seksbumbām, esmu tāda parasta.
Nezinu, ko es gaidu no šīs diskusijas, kā jau rakstīju, man nav neviena, kam pastāstīt.
223
