Iespējams, tas, ka viņa stāsta uzreiz lietas, kuras, acīmredzami, ir traumējušas viņu ir lielā mērā sauciens pēc atbalsta. Viņa iespējams jūtās ļoti vientuļa varbūt viņa vienkārši vēlās, lai kāds viņu pažēlo ne tādēļ, ka viņa būtu vāja, bet tādēļ, ka viņa ļoti ilgi nes šo pagātni viena pati. Tieši tas aspekts, ka viņa ar to mēģina tikt galā viena ir tas, kādēļ viņa iespējams šobrīd nemeklē īsti vīrieti, bet draugu un tikai tad viņa būs gatavam kam vairāk.
Jo redz, Jūs tāpat nosodāt viņu par pagātnes kļūdām un rīcībām, noteikti, esat teikušas - bet mēs jau tev teicām, ka tā būs. To visdrīzākais viņa nevēlās dzirdēt, bet gan just tuvību ar kādu un izjust beznosacījumu atbalstu. Un cilvēks, pat nejūt, kā viņš sevi iemet bedrē, kur vēlās tuvību, bet nevēlās, jo bail, ka nesapratīs un nosodīs. Un pateikšana - "stūlbene to nevienam nestāsti", tas nestrādās.
Varbūt lai viņa pamēģina to savu sāpi uzrakstīt, kādā blogā anonīmi vai arī kaut vai šeit, jo domājams daudziem cilvēkiem ir šādi tumšāki pleķi pagātnē, kuri ļaus viņai justies saprastai un beigt sevi zāģēt par to, kādu kļūdu viņa izdarīja. Jo tajā brīdī tas viņai likās pareizi un rīkojās no sirds.
PS: neesmu psihologs, šie visi ir tikai mani cilvēcīgie pieņēmumi.
9169
