Kā var nebūt ateists un skeptiķis?

Domu spēkam ticu, jo pašai bieži vien ir bijis tā, ka tas nostrādā :)
Spokiem, kkādām enerģijām, aurām (piem. vietas) - varbūt.
Parējam it kā nē :) Tā ir katra paša izvēle. Iespējams, kādā brīdī cilvēks ir juties tik bezspēcīgs un nelaimīgs, ka vajag kaut ko, kam ticēt (cerība). Nesaprotu tās tantes, kas katru 7dienu skrien uz baznīcu, jo tā manās acīs ir kā izrādīšanās, ka lūk, es ticu un visi to redz. Nenoliedzami, ka daudziem cilvēkiem vecāki ieborējuši, ka jātic.

Ja paskaitītu, tad uz katru reizi kad nostrādā ir 10 kad nenostrādā. Cilvēki vnk vairāk pievērš uzmanību tam kad it kā nostrādā.

Es arī nesaprotu. Nopietni.

Ja paskaitītu, tad uz katru reizi kad nostrādā ir 10 kad nenostrādā. Cilvēki vnk vairāk pievērš uzmanību tam kad it kā nostrādā.

Tas atkarīgs arī no tā, cik spēcīgas emocijas ir bijušas tajā brīdī vai cik bieži esi par to domājis. Varbūt tā ir intuīcija. Bet nu jā, cilvēki labāk atceras un ievēro tieši to, kas ir nostrādājis. Runa nav tikai par konkrētiem notikumiem - "domu spēks" ir plašs jēdziens. Ar domām var sevi motivēt, padarīt savādāku, mainīt savu uztveri un, automātiski, arī dzīvi. Labas domas pat dziedē slimības (tēlaini sakot). Tu vnk noskaņojies, ka viss būs labi, tici tam un tā arī ir.

Cilvēks garīgi nav tā spēcīgākā būtne un viņam ir nepieciešams kāds/kaut kas, uz kura pleciem uzlikt daļu savu rūpju un atbildību par savu dzīvi. Tam ir Dievs, enerģijas, liktenis, zvaigžņu stāvoklis, paralēlās pasaules utml. Un kāpēc nē, jo pasauli visā savā reālismā liela daļa cilvēku nevarētu pārdzīvot - to, ka nekas nav godīgi un ka mēs nesaņemam to, ko pelnījuši, ka nav likumsakarību utt.? Es pati ticu daļai no tava nosauktā un interesējos par tamlīdzīgām lietām kopumā, jo ne no kā reti rodas veselas ideoloģijas, reliģijas un ārstniecības sistēmas.

Ar domām var sevi motivēt, padarīt savādāku, mainīt savu uztveri un, automātiski, arī dzīvi. Labas domas pat dziedē slimības (tēlaini sakot). Tu vnk noskaņojies, ka viss būs labi, tici tam un tā arī ir.

To sauc par pašiedvesmu un diez vai eksistē kāds saprātīgs cilvēks, kurš to apšaubītu, līdz ar to ir bezjēdzīgi kaut ko tik pašsaprotamu pieminēt. Ar domu spēku cilvēku parasti apzīmē kaut ko citu - misticisma ideju, ka domas pašas par sevi spēj kaut ko izmainīt realitātē ārpus paša cilvēka apziņas, kas, protams, ir pilnīga aplamība. Ārējai realitātei ir dziļi vienalga, ko mēs par to domājam, visu nosaka dabas likumi neatkarīgi no mūsu domām.

Un kāpēc nē

Pirmkārt, tāpēc, ka dzīvošana maldu apmierinājumā cilvēku ilgtermiņā noved pie vēl nevēlamākām sekām. Otrkārt, manuprāt, saprātīga dzīvi vienmēr ir vērtīgāka par nesaprātīgu dzīvi pat tad, ja tā sniedz mieru.

tas ir mūsu psihes un prāta likumsakarīgs produkts - Dievs. var palasīt literatūru par to, kāpēc reliģija vispār ir radusies un kāpēc tā turpina eksistēt. visplašāk izplatītais uzskats ir tāds, ka mums, cilvēkiem, ir nepieciešama mīlestība, un Dievs ir idealizēta mātes un tēva mīlestība. mātes - beznosacījuma mīlestība, ideālā gadījumā māte tevi mīlēs tikai tāpēc, ka tu esi, tā teikt, mātes - bērna saikne, tāpat Dievs piedod mūsu grēkus, mīl mūs, neskatoties uz neko, piedod mums visu, mīl mūs, tādus, kādi mēs esam, beznosacījuma mīlestība. tēva - stingra un taisnīga, soda mūs par sliktajiem darbiem un apbalvo mūs, ar savu rīcību mums ir jānopelna mīlestība, tas pats ir ar Dievu, Dievs taču bībelē izvēlējās savu mīļāko dēlu Ābramu Izraēli...
būsim godīgi, dzīvei jēga ir tik daudz, cik pats cilvēks to piešķir, cilvēks caur Dievu pauž augstākos enerģijas pārdzīvojumus, meklē dzīves jēgu, ticību, patiesību... un tie, kuri netic Dievam, to atrod kaut kur citur...

Dzīve sastāv no daudzām situācijām un gadījumiem kam ir zināmas sekas. Cilvēks ir spējīgs pieņemt lēmumu un rīkoties attiecīgās situācijās tikai no savas izpratnes un spējas pieņemt lēmumus. Vai tas būs pareizi un vai nenožēlos rīcību ir jāsaprot tikai pašam. Ja cilvēks prot ieklausītīties sevī, savā būtībā, zemapziņā, sirdsapziņā vai Dievā ir viņa paša ziņā. Bez emocijām, bez materiālisma tikai savā iekšējā balsī, savā būtībā. Tad būs sajūtams pareizais lēmums un pie tā ir jāpaliek. Daudzi ir pārāk dziļi iestiguši kapitālisma mārketingā lai spētu reāli spriest.

Well - par to saprātīgo dzīvi es arī biju domājusi. Cilvēkiem pasaulē ir dažādas inteliģences pakāpes, tāpat kā dažādi temperamenti un raksturi. Un, manuprāt, (jo, protams, mēs visticamāk to nekad neuzzināsim), daļu no šiem cilvēkiem nostādot fakta priekšā, ka morālei nav jēgas (jo tomēr pierastā rietumu morāle izriet no kristietības), ka tas viss ir bullshits, ka ārpus likuma cilvēks netiek sodīts par savu rīcību, ka nepastāv nekāds what goes around, comes around utt, ka viņš pats ļoti maz ko ietekmē, jo ir tikai puteklis Visumā, šiem cilvēkiem zustu pamats zem kājām, rastos trauksmes sajūta un pasaulē - vairāk vai mazāk haoss. Tas ir tikai mans personīgais viedoklis, bet es domāju, ka 80-90% pasaules iedzīvotāju ir nepieciešama kontrole, viņiem vajag to "bērna" sajūtu - ja es uzvedīšos tā, pasaule pret mani būs laba.

Reliģija vai meditācija ir cilvēka garīgā stāvokļa līdzsvarošana un mugurkauls. No cilvēka garīgā stāvokļa ir atkarīga veselība, labsajūta un pārliecība par sevi. Tas ir palīdzējis cilvēkiem izdzīvot kad nekā cita vairs nav.

so.so

daļu no šiem cilvēkiem nostādot fakta priekšā, ka morālei nav jēgas (jo tomēr pierastā rietumu morāle izriet no kristietības), ka tas viss ir bullshits, ka ārpus likuma cilvēks netiek sodīts par savu rīcību, ka nepastāv nekāds what goes around, comes around utt,

Morāles jēga nav atkarīga no pārdabiskām būtnēm, to nosaka racionalitāte un pieredze. Dievs nevar būt morāles avots, to jau Platons pierādīja, skat. http://en.wikipedia.org/wiki/Euthyphro_dilemma .Problēmas kā reiz rodas tad, ja cilvēks ir saindēts ar reliģijas pseidomorāli, kas visam mēģina piekārto savtīgumu motīvu. Morāle kā reiz prasa nesavtīgumu, t.i., labie darbi paši par sevi ir tā vērti, lai tos darītu, pietiek ar elementāru sirdsapziņu un racionalitāti, lai to atpazītu.

ka viņš pats ļoti maz ko ietekmē, jo ir tikai puteklis Visumā, šiem cilvēkiem zustu pamats zem kājām, rastos trauksmes sajūta un pasaulē - vairāk vai mazāk haoss.

Nav skaidrs, ko šai sakarā maina teisms, un kāpēc cilvēkam laimīgai dzīvei nepieciešams visu pasauli kontrolēt? Bet te gan ir mērķis uz ko tiekties - spēt arvien vairāk kontrolēt pasaulē notiekošo, ko arī cilvēki ar zinātnes palīdzību dara - rada tehnoloģijas, ārstē slimības, paredz daba kataklizmas un tml.

To sauc par pašiedvesmu un diez vai eksistē kāds saprātīgs cilvēks, kurš to apšaubītu, līdz ar to ir bezjēdzīgi kaut ko tik pašsaprotamu pieminēt. Ar domu spēku cilvēku parasti apzīmē kaut ko citu - misticisma ideju, ka domas pašas par sevi spēj kaut ko izmainīt realitātē ārpus paša cilvēka apziņas, kas, protams, ir pilnīga aplamība.

Kādam tā ir pašiedvesma, kādam domu spēks - katrs to uztver savādāk, tāpēc nevajag teikt, ka tikai tā ir pareizi. Domu spēks nav tikai misticisma ideja, kā Tu saki, tas tiešām ir plašs jēdziens, kuru katrs izprot pa savam. Un galu galā - kas ir pašiedvesma? No kā viņa sastāv?

Nerakstīsu gari,bet uzdošu pavisam vieglu jautājumu.
Kam Tu tici,no kurienes tu spēj spriest par lietām,kas ar tevi notiks pēc nāves?
Lūdzu,atbildi!

Kādam tā ir pašiedvesma, kādam domu spēks - katrs to uztver savādāk

Pamatā tomēr var izšķirt divas nozīmes, kuras jau augstāk norādīju. Problēma rodas tad, ja cilvēki lieto vienu un to pašu jēdzienu, domājot ar to dažādas lietas. Es pieņemu, ka tēmas autors ar domu spēku apzīmē tieši misticisma ideju, nevis pašiedvesmu.

Un galu galā - kas ir pašiedvesma? No kā viņa sastāv?

Pašiedvesma ir apziņas process, kuram piemīt jau Tevis minētās īpašības. Par sastāvu nav jēdzīgs jautājums, tāpat kā nebūtu jēdzīgi prasīt, no kā sastāv vējš.

Kam Tu tici,no kurienes tu spēj spriest par lietām,kas ar tevi notiks pēc nāves?

No kurienes ir tavs pieņēmums, ka cilvēks, kam Tu to jautā, kaut kam tic? Par lietām, kas var notikt pēc nāves, cilvēks spriež pēc novērojumiem un loģikas. Precīzi runājot, pēc nāves ar cilvēku nevar notikt nekas jau pēc definīcijas. Ja ar "nāvi" saprot tikai bioloģiskā ķermeņa nāvi, tad vadāmies pēc novērojumiem - nav novērots, ka cilvēks varētu eksistēt bez apziņas nesēja (smadzenēm), tātad līdz ar smadzeņu nāvi - cilvēka personas vairāk nav.

well-un tevi tas apmierina? Pasaki jā vai nē,tikai vienā vārdāmbet no visas sirds to pasaki,jā vai nē,mani eksistencei nav bijusi nekādas jēgas,jo es tāpat nomiršu,mana mīlestība bija bezjēdzīgas jūtas...un kā ar jūtām? Kāpēc mēs jūtam? Ja tu vari pateikt,ka esi ar mieru nebūt?

Ja paskaitītu, tad uz katru reizi kad nostrādā ir 10 kad nenostrādā. Cilvēki vnk vairāk pievērš uzmanību tam kad it kā nostrādā.

Tieši tā. To sauc par confirmation bias.

well
beidzot kāds gudrs cilvēks šeit parādijies.

Pašiedvesma ir apziņas process, kuram piemīt jau Tevis minētās īpašības. Par sastāvu nav jēdzīgs jautājums, tāpat kā nebūtu jēdzīgi prasīt, no kā sastāv vējš.

Tur beidzas Tava fantāzija :)

Pamatā tomēr var izšķirt divas nozīmes, kuras jau augstāk norādīju. Problēma rodas tad, ja cilvēki lieto vienu un to pašu jēdzienu, domājot ar to dažādas lietas. Es pieņemu, ka tēmas autors ar domu spēku apzīmē tieši misticisma ideju, nevis pašiedvesmu.

Neteiktu, ka lietoju vienu un to pašu jēdzienu, domājot dažādas lietas. Vrbt nepareizi uzrakstīju vai arī neprotu pareizi noformulēt, bet uzskatu, ka pašiedvesma ir tad, kad cilvēks cenšas sevi uzmundrināt, noskaņot uz kaut ko, tā ir tiekšanās uz kko, bet domu spēks ir pārliecība, ka tā patiešām ir un tā arī notiek/-tiks.

well-tev ir bailīga sirds,tu centies visam rast atbildi, tāpēc man ir tev vēlviens jautājums. Kāpēc tu tici savam rezumē,ja neesi 100% pārliecināta,par tās pareizību,jo,kas gan bija Plutons? Nieka cilvēks,kas nomira un,kuru tārpi sagrauza. Un kāpēc tad tu gribi izslēgt Dievu? Neviens taču nav pierādījis,ka viņš neeksistē? Bet,tad kāpēc kristietība ir vecākā reliģija pasaulē,kāpēc miljardiem cilvēku ir ticējuši? Viņi nav bijuši akli,viss kas viņiem bija vajadzīgs bija acu priekšā,nebija jāmeklē gudrās grāmatās vai jāmeklē tālienē,ja atbilde tev ir deguna galā.

un tevi tas apmierina?

Jā, mani tas apmierina. Nav tikai skaidrs, kāda tam nozīme? Realitāte nav atkarīga no tā, kas mūs apmierina vai neapmierina. Daudzus, piemēram, neapmierina pastāvīgi lietaini laika apstākļi rudenī, bet tas jau nenozīmē, ka tāpēc tā nevar būt patiesība.

mani eksistencei nav bijusi nekādas jēgas,jo es tāpat nomiršu,mana mīlestība bija bezjēdzīgas jūtas...un kā ar jūtām?

wtf? Kādā veidā no tā, ka kāds nomirst seko, ka viņa ekstencei nav bijusi jēga? Arī dzīvojot ierobežotu mūžu cilvēks var paveikt jēdzīgas lietas, kas arī dzīvi kopumā padara par jēdzīgu.

domu spēks ir pārliecība, ka tā patiešām ir un tā arī notiek/-tiks.

Tādā gadījumā tu lieto šo jēdzīenu tādā nozīmē, kādā to lieto mistiķi, kas jau minēto iemeslu dēļ ir aplama ideja. No pārliecības vien nekas pasaulē nemainās.