Vispār tām, kas te runāja par to kā var noteikt, kam sāp vairāk, kam mazāk - ne vienmēr tas, kas brēc visskaļāk ir tas, kas būtu pirmais jāglābj.
Zinu gadījumu, kad tepat, vienā no Latvijas slimnīcām ieveda kungu gados, kurš jau bija pateicis visas savas sūdzības personālam, nosēdināja uz beņķa un lika pagaidīt, jo dakteri tur uzpīpēt, paēst vakariņas, kādu brēcošo apkalpo utt. Pēc 2-3h vīrietis vēlreiz lūdza palīdzību, blakus māsiņas, dakteri paiet garām, visiem po* par viņu, lai sēžot, esot svarīgākas lietas ko darīt. Nu nosēdēja vēl kādu 1h arī nesaņēma palīdzību uz jau izmisušu lūgumu, lai palīdz, citi ievestie ar prasīja, vai tad nepalīdzēs, cilvēkam slikti, nekā, vēl pēc stundas pienāca beidzot pie jau vairs ne tik silta kunga gados. Skumji.
Un vairāki gadījumi, kad MŪK no slimnīcām! Un, vai, kā pati esmu cīnijusies, lai ārā dabūtu kādu! Jo attieksme ir drausmīga, pretīga. Apstākļi ar nav labi. Ja cilvēks nekliedz, tad var nelikties ne zinis. Ja sāk kliegt, tad iešpricē apdullinošus un nomierinošus līdzekļus un atkal var nelikties ne zinis. Un neieklausas sakāmajā. Drausmas, kas slimnīcāš notiek! Bet arī ne visās.