Parfait, es īsti nezinu no kurienes tas sākās - laikam ar to, ka pateicu sev : "Ok, es esmu meitenīte, daba paredzējusi tādus un šitādus procesus, un man pret tiem nav jācīnās." Iemācījos MR laikā neskriet, neķert un nedarboties par spīti sāpēm - atļāvu sev vienkārši gulēt vai čubināties pa mājām. Un vispār mācos nestresot un saprast, ka ir lietas, kas ir ārpus manas kontroles. No citām lietām - sports un zāļu tējas - rasaspodiņi, apiņi, pienenu saknes. Un tad kaut kad vasarā vienkārši konstatēju - oi, MR. Bez visām parastajām pazīmēm. Tā vēl joprojā,
Man liekas, ka te Chanely vienreiz minēja, ka pēc vēdu teorijas MR parāda, cik sieviete labi jūtas kā sieviete. Kaut kas tur ir. Vismaz priekš manis. Bet tas nenozīmē, ka man liekas, ka salauztu kāju var izārstēt, tikai domājot :D