Sen nesatiktie cilvēki

Ar dažiem cilvēkiem ir tā, ka uzreiz var runāt par dajebko, bet ar citiem pat nezini, ko runāt. Un ne vienmēr tās labākās sarunas ir ar it kā draugiem. Piem., ar skolas laiku labāko draudzeni vasarā nejauši tikāmies Positivus, sākumā prieks bija, kko īsi parunājām un sarunājām, ka vēlāk saskriesimies, parunāsim, kkā pavadīsim laiku kopā (pa gari laiki), bet neviena no mums tā arī nedeva ziņu - laikam īsti vairs nebija par ko runāt, esam pilnīgi atsvešīnājušās. Savukārt, ar bijušo klasesbiedreni, ar kuru man bija neitrālas attiecības, norunājām vairākas stundas... Tik viegli bija runāt, ka nemanījām, kā laiks paskrien :D
Secinājums tāds, ka lkm nevajag piespiest sevi runāties un izdomāt jaunas tēmas.

Ar draudzenēm varu runāt par da jebko kaut neesam tikušās mēnešiem. Tēmas pašas vnk rodas. Taču, ar paziņām gan sanāk tā...samocīti un vien kkādi klišejiskie jautājumi. Nezinu...vnk tā sanāk.

Piekrītu W, es arī ar savu kādreizējo labāko draudzeni vairs nespēju uzturēt sarunu. Bet tajā pašā laikā ir cilvēki, ar kuriem pat pēc gadiem pieciem joprojām spēju tikai runāt, runāt un runāt... Tā kā, varbūt ar visiem nemaz nevar un nevajag vienmēr par kaut ko parunāt, kas šķiet normāli. Man jau liekas, ka tikai kaut kādi ekstra-komunikablie cilvēciņi spēj ar visiem runāt par visu... :D Tas, protams, ir tikai pozitīvi. :)

Nesen satiku no skolas laikiem draudzeni. Parunājām kādu laiciņu un tad sapratu, ka par to kā iet, ko šobrīd dara un tādā garā, mums vairs īsti nav par ko runāt. Nu tādas diezgan seklas tās sarunas... Nenoliegšu,man vieglāk ir kontaktēties ar puišiem visā visumā un tad arī varu ilgi runāt, kaut neesam ilgāku laiku tikušies. Puiši ne no skolas laikiem pazīstamie, bet ārpus skolas telpām iepazītie...