Ir pagājis pusgads kopš esmu kopā ar 5 gadus jaunāku puisi. Man ir 24, viņam 19. Mūsu attiecības ir harmoniskas, kopā ar viņu jūtos piepildīta un ļoti laimīga. Viņš mani lutina, rūpējas un dāvā ļoti daudz mīlestības. Sākotnēji mūsu attiecības neatbalstīja ne mana ģimene, ne draugi, apgalvojot, ka tik jauns puisis vēl nevar būt gatavs ilgstošām,nopietnām attiecībām, un nepaies ne pāris gadi kā viņš mani iemainīs pret jaunāku ''modeli''. Tā es tiku ''zāģēta'' un ''zombēta'' uz to, ka viņš mani agri vai vēlu pametīs. Lai gan mūsu attiecības ir brīnišķīgas, gandrīz katru nakti es murgoju par to, ka viņš mani pamet vai piekrāpj ar jaunāku un izskatīgāku meiteni. Es saprotu, ka ir jādzīvo ''šim mirklim'' un ir bezjēdzīgi lauzīt galvu par nākotni un to vai mēs būsim kopā vai nē, bet es klusībā sapņoju par ģimeni, bērniņu un pats galvenais-no visas sirds to vēlos kopā ar šo cilvēku, bet kā viņš pats saka - viņš tam VĒL nav gatavs. Un es esmu dilemmas priekšā vai gaidīt, kamēr šis cilvēks būs ''gatavs'' (un nevar jau nemaz zināt vai viņš vispār būs...) vai skaidri apzinoties, ka gribu ģimeni un bērnus, pārtraukt šīs attiecības un gaidīt kādu, kas būs tam visas nobriedis. Varbūt kāda no jums ir piedzīvojusi līdzīgu stāstu? Ko jūs, meitenes, domājat par šādām attiecībām ar tādu gadu starpību? Vai, jūsuprāt, tas ir reāli, ka puisis spētu 19 gados veidotās attiecībās palikt uzticīgs un vai šādas attiecības ir ilgtspējīgas?
40
