Vīrietis dzemdībās

Neesmu par to domājusi, bet, gan jau ļautu tētukam pašam izdomāt, kā viņš labāk grib. Man svarīgāk būtu,lai man nav slimnīcā vienai jāpaliek, bet viņš ir ar mani kopā visas dienas,kuras tur jāpavada :)

Pret.

Un ne jau no bailēm, ka viņš nezin ko par mani padomās. Uzskatu, ka ir vienkārši lietas, kuras vīrietim NAV jāredz. Šajā ziņā esmu vecmodīga.

Pa lielam piekrītu Ance.

Nu ko gan viņš tur varētu diži palīdzēt?

Tikai piemēram. Man vīrietis iedeva padzerties, palīdzēja piecelties no gultas, masēja muguru, kontrakciju laikā neapvainojās, ja viņa roku saspiedu līdz palika zila. Viņš mani saprata jau no pusvārda. Tā kā bijām arī kursos, tad atgādināja kā pareizi elpot, kad sāpju laikā tas aizmirsās. Skraidīja pa nodaļu pakaļ māsiņām tiklīdz man kaut ko vajadzēja, vai viņam likās, ka vajag palīdzēt. Mēs mazo kopā radījām no sākuma līdz beigām. Taču tas tiešām ir ļoti delikāts jautājums. Sākumā es biju pilnīgi un galīgi pret šādu pasākumu, jo tieši tāpat, kā daudzas citas šeit nesapratu jēgu vīrieša klātbūtnei dzemdībās. Aprunājāmies ar kopīgu paziņu, kurš bija sava dēla dzemdībās un manas domas mainījās. Par to man arī ļoti liels prieks.

Par, tāpēc ka ne jau no viena cilvēka bērns ir radies, ir jāizbauda ne tikai ieņemšanas patīkamais brīdis, bet arī brīdis, kad mazais piesaka sevi pasaulei ar skaļo kliedzienu, uzskatu, ka vīrietim ir jāatbalsta sieviete šādā brīdī.
Pārāk daudz mēs vīriešus saudzējam. Nabadziņš, nevar redzēt to, šito un vēl visu kaut ko. Pieaudzis cilvēks galu galā, nevis mazs bērns, kuru būtu jāpasargā no pasaules negācijām. Sievietes pašas izlaiž vīriešus, un tad brīnās, ka ir problēmas attiecībās. Un uzskatu, ka lielu lomu mūsdienās spēlē arī tas, ka sievietes ir visu varošas un viņām nemaz vīrietis nav vajadzīgs, šis aspekts arī pieradina vīrieti, ka viņam nav jāiespringst uz lietām, kas saistītas ar ģimeni, labi apgādā, naudu atnes mājās, bet emocionālais pienākums pret ģimeni nav.

Anatomiski sanācis tāds joks, ka pašas īsti neredzam to dzemdību ''netīro'' daļu Kāpēc tas būtu jāskata vīrietim?

Vīrietis nestāv tajā galā, pa kuru nāk mazais laukā. Viņš stāv pie galvas.

Laikam jau par.
Kādreiz biju domājusi, ka noteikti pret, bet, tagad padomājot un paklausoties stāstus, domāju, ka viņš vienīgais spētu mani normāli nomierināt un atbalstīt.
Draudzenes jau nesauktu un mamma mani ātri vien sakaitinātu, nekas labs tur nesanāktu :D
un vecim taču nav jāskatās, kā tas bērns nāk ārā, bet jāpapaijā man galva :D

Es nekādā gadījumā neļautu vīrietim būt klāt, kad es dzemdēju. Vīrietim tas nav jāredz un punkts. Turklāt palīdzēt viņš man nekādi nevarētu, tieši otrādi - tas būtu vēl papildus stress. Tā kā nē, nē un vēlreiz NĒ!

kopumā esmu pret un savas vieglās dzemdības izturēju bez vīrieša klātbūtnes, kā arī neizjutu nepieciešamību pēc tādas.
ja tomēr kādreiz ņemtu vīrieti līdzi, tad tikai tik tālu, cik viņš palīdzētu pie kontrakcijām, līdz attiecīgā atvēruma sagaidīšanai. izspiešanas brīdī ārā no telpas,kad viss novākts, tikai tad atpakaļ.
nu nav tur nekā skaista. un mūsdienās tiek izmantotas ļoti dažādas dzemdību pozas, arī tādas, kurās nav tikai pie galvas jāstāv, kad neko nevar redzēt.
pēc dzemdībām, ja viss būtu jāizdzīvo atkārtoti, gan gribētu, lai mums ir ģimenes palāta un vīrietis arī paliek tās dienas kopā ar mums dzemdību namā.
bet tas mūsdienās tā tiešām ir topa lieta- vīrietis dzemdības, jo gandrīz visām mana mēneša mammām vīrieši bija līdzi. un tie, kuri nebija, palika mājās pie lielākajiem bērniem...

To prasi viiriesiem, jo visaam sievieteem, kuru dzemdiibaas viiriesi ir piedaliijusies, vismaz 99% teiks, ka viss ir OK. Tik peec tam pirts tusinjos var saklausiities drausmu staastus, ko tie vechi nekad neaizmirsiis un del kaa nekad savu sievu kaa sievieti nespees uzluukot. Kam tev to vajag?

Un it īpaši brīžos, kad ir kontrakcijas, es vispār nevarētu iedomāties, ka es viena pati palātā mokos, un vīrietis, piemēram, gaidītu uzgaidāmajā telpa vai vēl labāk čillotu mājās pie TV ar aliņu rokās un gaidītu maģisko sms.

Pēdējos gados tas ir tāds kā modes kliedziens, tāpēc arī ne pārāk to atbalstu.

++++
Es gan nezinu,ko es domaashu,kad gaidiishu beernu, bet pašreiz esmu pret.
Arii man ir pienests ūdesn un bļoda sēžot uz poda, es esmu nesta ļimstoša un noģībusi drausmu stāvoklī, bet tpt neuzskatu, ka man visu dzīvi visi drausmīgie skati ir viņam jāparāda,jo redziet, ir redzējis kā es vemju un sēžu uz poda.
Manejais, mana veselības stāvokļa dēļ ir piedzīvojies daudzus šausmu brīžus,kad pati domāju,ka viss..cauri un viņam ir bijis šoks, es domāju,ka viņš būtu ļoti nobijies par manu veselību un manām sajūtām un tas man tikai traucētu.
Bet tas ir manas šī brīža sajūtas. Kas to lai zina,kas būs tas.

Daļēji piekrītu Madei par to, ka mēs tos večus izlaižam, tomēr dzemdību zāle ir tā vieta, kur vajadzētu vadīties nevis pēc demokrātijas principiem, bet gan pēc tā, kas nepieciešams mazulim un mammai. Ja mammai tas vīrietis ir vajadzīgs - labi. Ja viņa to nevēlas sev blakus, tad arī nav korekti vīrietim uz to uzstāt. Un mazulim tas vecis tur vispār ir bijis-nebijis. Es vairāk atbalstu vīrieša iesaistīšanu ikdienas darbos saistībā ar mazuli, lai mamma var atkopties, nevis "atbalsta sniegšanu" dzemdībās.

Ā, un par to ūdens pienešanu... Nezinu, kā jums, bet man to izdarīja vecmāte.

Pa cik plānojam kāzas, un pēc tām gribam sākt arī pie bērniem piestrādāt, es priekš sevis jau esmu izdomājusi - es gribu, lai viņš ir man blakus pirmsdzemdību palātā, to parasti garo un sāpīgo stundu laikā, kad nereti ir noderīga tuvinieku palīdzība, bet kad jau būs jākapj uz galda un jāspiež, tad palūgšu viņu mani atstāt vienu. Nu vienkārši kad esmu viena ekstremālās situācijās man viss sanāk labāk. Pluss nevarēšu koncentrēties atbildīgajam procesam, jo domāšu arī par viņu. A, un vispār negribu, lai mani da jebkāds tai brīdī redz, izņemot mediķus, nu neuzskatu to procesu par ko foršu un skaistu. Lai sagaida mūs aiz durvīm vai palātā jau savāktus, sapucētus un čubinās ap mums, to ļaušu.

Man vīrietis iedeva padzerties, palīdzēja piecelties no gultas, masēja muguru, kontrakciju laikā neapvainojās, ja viņa roku saspiedu līdz palika zila.

padzerties iedod maasinas, kontrakciju laikaa man iedeva spilvenu ko saspiest...

Mademoiselle!, un, ja dzemdiibas nerit tik gludi kaa ieplaanots? Vai viirietim tas viss buutu jaadzird? Tie visi teiksti - "veicam iegriezumu te un te...", nedod dievs, ka pie dabiigajaa dzmediibaam jaaveic keizars... Deel kaa?

Nu, protams, ja sieviete negrib, tad negrib, es, piemēram, gribētu, bet nezinu neko par vīrieti, ja viņš negribētu, tad ar varu viņu nevilktu uz dzemdību zāli.
Bet zinu vienu, ka emocionālais atbalsts man ir ārkārtīgi svarīgs jebkurā dzīves situācijā, tāpēc man ir šāds viedoklis.

Aija, ja ir ķeizars, tad domāju, ka vīrietis tiek palūgts iziet, un mēs nezinām vai būs sarežģījumi dzemdībās vai nē.

padzerties iedod maasinas, kontrakciju laikaa man iedeva spilvenu ko saspiest...

Nu jā, izcils morālais un emocionālais atbalsts.

Savā ziņā pierkitu Aijai par tām pirktim un stastiesm. Diemžēl drauga kompānijā ir dzirdēts arī pretējais tam, ko saka sieviete. Ja, protams, tie nav veči ,kas kaut ko tadu saka citiem, piekrītu, bet tas nemaina viņu sajūtas,ko vini pašai savām sievietēm nekad nestāstīs.
Vsp man liekas,ka tas nav izlemjams tik viennozīmīgi-gribu blakām, būsi blakām.
Ja virietis negrib, tad nav jāvel ar varu un pecāk jābimbo,ka virsū nekāpj.( sorry, pretīgs izteiciens, bet nu..domu sapratāt).
No cilvekiem atkarīgs.
Katra ziņā,ja es gribētu, es noteikti nemtu verā viņa viedokli, nevis uzspiestu un manipulētu ar to,ka-kopā tak uztaisījām, utt..

Neuzskatu, ka man būtu jebkādas tiesības liegt topošajam tēvam būt klāt pirmajos bērniņa dzīves mirkļos un sarežģītā situācijā atbalstīt savu sievieti. Atzīšos, ka nesaprotu, kā var domāt, ka kaut ko ne to redzēs, ka neskatīsies kā uz sievieti vai vēl nez ko... Veselīgās attiecībās ir pavisam otrādi.