Neizlasīju visu, bet uzskatu, ka tas ir atkarīgs no abiem topošajiem vecākiem, ja abiem ir tāda vēlme, tad kāpēc gan to nedarīt?! Es, piemēram, jau no paša grūtniecības sākuma zināju, ka dzemdēšu viena, tīri egoistisku iemeslu dēļ. Pazīstu sevi un zinu, ka sāpes visvieglāk pārciešu viena, turklāt varēju koncentrēties svarīgajam procesam, neviens nenovērsa manas domas. Mani noteikti nokaitinātu, ja man mēģinātu turēt rociņu vai masēt muguru, neciešu tādu izpalīdzību, ja pārciešu nežēlīgas sāpes, varu sadot pa galvu :D Lai gan nomocījos 30h, nenožēloju, ka draugs nepiedalījās.
Kad biju stāvoklī un mans vīrietis īsti nevarēja izlemt, vai grib piedalīties dzemdībās, tad divi viņa draugi, kas bija piedalījušies savu bērnu dzimšanas brīdī, stāstīja pilnīgi dažādas versijas un savas izjūtas. Vienam tas bija skaistākais un brīnumainākais brīdis viņa dzīvē, savukārt, otram dēla dzimšana nelikās tik skaista, nabas pārgriešanu viņš vispār atcerējās ar pretīgumu, teica, ka nekad vairs nepiedalīsies dzemdībās... Tā kā cilvēki ir dažādi, kas vienam der, tas otram- ne.