Sveiciens visām :)
Esmu pavisam jauna, tikai nesen sākusi dzīvot atsevišķi no vecākiem, sākusi dzīvot jaunā vidē, pilsētā, kas mainijusi mani pašu un manu domāšanu. Īsāk sakot ar vienu kāju pamazām iekāpju tajā pārejas brīdī no bērna.
Gads jau pagājis ar negulētām naktīm, lekcijas skolā, autoskolā, darbs, vēl mājas darbi, no kuriem var izsprast, ka nevienam studentam nav sava privātā dzīve un dienu noslēdzot, nevar aizmirst ik vakara treniņus. Varētu cerēt ka tie ir tikai daži gadi, kas jaizstur, bet ar katru dienu kļūst ar vien grūtāk, reizēm šķiet, ka ar katru stundu...
Ar vien mazāk laika, ar vien vairāk uzdevumu, darbu.. Vislaik atgādinu sev - turies būs labāk, ar laiku būs vieglāk... bet taj pašā laikā sāku domāt, vai tiešām tas ir tas moments, kad izskāpj no bērna laukuma? Vai vienkārši esmu uztādījusi pārāk augstu mērķi? Mācos pat brīvdienās, un ikreiz cerēdama - šodien aizmirsīšu mācības un darbu es pieķeru sevi pie tā, ka jau atkal runāju par darbu, jau atkal nespēju pārtraukt domāt par neizdarītajiem uzdevumiem skolā. Un pat nevaru saprast - vai pie tā jāsāk pierast?
Kā jums iet ar tās karjeras mērķa sasniegšanu? kā jums gāja, kad sākāt rīkoties lai pakaptos pēc iespējas augstāk pa karjeras kāpnēm?