Kompulsīva pārēšanās. PALĪGĀ.

Te nevar neko īsti ieteikt. Ir citi, kas spēj tik paši galā un citi nē. Nezinu, kā ir tagad, bet pasen lasīju rakstu kādā žurnālā, ka Latvijā šīm problēmām tādu atsevišķi speciālistu nav, Lietuvā un Igaunijā gan.

Ja dzīvo viena, neturi lieku ēdienu mājās. Tikai tik cik vajag vakariņām un brokastīm.

Katrā ziņā tie, kas nav ar to saskārušies, nesapratīs, ka šādi ieteikumi nav šķērslis iet arī naktī uz veikalu, benzīntanku vai pasūtīt ēdienu uz mājām. Un ka šādas pārēšanās nenozīmē vien šoko tāfelītes vai lielā big mac apēšanu un iet roku rokā ar depresiju.

No savas pieredzes, esmu griezusies ar šo problēmu pie psihoterapeita, zāles izrakstīja,- depresanti vien nervu nomierināšanai, kopumā apmeklēju 15seansus, bet sapratu, ka tāpat parunāt un meklēt cēloni bērnībā varu arī ar kādu citu. Manā gadījumā tas nepalīdzēja. Kā jau minēju, palīdzēja kaut kā jauna ieviešana savā dzīvē,- sports. Tas nemazināja apetīti, protams, bet palīdzēja slaidumu noturēt ar savādākiem līdzekļiem nevis kā iepriekš,- darot sev pāri.
Ja būtu jāatgriežas laikā, domāju ,ka otru reizi vairs nemeklētu psihoterapeita palīdzību, vienkārši tiktu galā pati ar sevi, kā man tas izdevās. Jo ne jau tas ārsts tevi no tā atturēs vai kā, bet tu pats.

chobits-
piekrītu tev, atceros, ka bieži vien bija velme aizšaut līdz statoil un sapirkties bulciņas un citus sūdus,lai tikai būtu miers.:D Un mums ledusskapī bieži ir vakuums, pērkam katru dienu to,ko arī gatavosim,jo neturam ēdien vairs ledusskapī,jo bieži vien tas sabojājās.

Četrus gadus slimoju ar bulīmiju. Pēdējā laikā vairs to nedaru, jo sāku dzīvot kopā ar draugu. Kā esmu mājās, tā atkal noraujos.

Dabū nosūtījumu pie psihiatra. To saka mana pieredze.
Sasodītus desmit gadus mocījos ar bulīmiju, riju un vēmu piecas reizes dienā, tagad brīnos, kā kuņģis un barības vads vēl ir savā svietās. Izgāju cauri ellei. Kaudzēm zāļu, ārstus bieži neklausīju. Kaut kas palīdzēja, kaut kas nē. Tad nāca Tvaika iela, bet iesaku nebaidīties, 20.nodaļa ir vaļēja un normāla (vismaz pirms 3 gadiem bija), tur kā reiz ārstējas meitenes ar ēšanas traucējumiem.
No šī var nomirt, tāpēc iesaku meklēt palīdzību.

Roze, psihoterapeits noteikti vajadzīgs.Tagad par dārgu? Nu nepērc drēbes, nepērc visu to ēdienu lai pārēstos un par to naudu -aizej pie speciālista. Ja tagad ir par dārgu, kad nebūs-tad kad situācija būs ielaista pavisam tālu?? Kam svarīgākam Tu esi gatava tērēt naudu šīs problēmas risināšanas vietā? Ja ir kaut viena lieta-tad nav tik traki un vem tālāk! Ja Tu saproti, cik nopietni tas ir-nauda atradīsies!!!

Man ir kompulsīvā pārēšanās, agrāk arī bulïmija, bet no tās draugi izvilka ārā, kaut gan tieksmes un slima domašana ir joprojām. Netieku ar sevi galā