Ar to es vairāk gribēju paust to sajūtu, ka, ja otrs cilvēks Tev elpo uz pakauša un kontrolē katru soli, tad arvien vairāk gribas izlauzties no tā būrīša un komunicēt ar cilvēkiem, kuri izturas citādāk. Piemēram, ja džeks taisa drāmu par katru sīkumu, tad pēkšni patīkami ir draudzēties ar puišiem, kas ir tādi .. laid-back un mierīgi, un bez pārmetumiem. Tā gan man ir bijis. Un, jo vairāk viens taisa drāmu (vai kontrolē rīcību), jo vairāk gribas mukt prom pie tiem, kuriem blakus ir labi.
Bija man draugs, kurš tiešām piesējās pie visa. Kas tas par džeku, kas man raksta? Ar ko es tiekos?
Nekrāpu un pat netaisījos. Vai tas ir bijušais klasesbiedrs, kursabiedrs, brālēns, paziņa, vienalga - man beigās pat apnika skaidroties. Aizbraucu reiz, jau kādu laiku atpakaļ, pie draudzenes, tur mājas filmu vakars, iepazinos ar patīkamu puisi, viņas draugu. Uztaisījām kopbildi, kas toreiz parādījās manā feisbukā - visi trīs, smaidīgi. Momentā zvana un tirda :)
Pats atgrūda. Un nevajag pat krāpt. Pat vienkārša saruna ar citu cilvēku, patīkamāku cilveku, var būt kā svaiga gaisa malks.