sugar,
mani senči 80tajos strādāja rūpnīcā kopā ar augstas klases speciālistiem no rassijas, kuri šeit ieradās pēc nosūtījuma. Visi kā viens latviski nerunāja nemaz vai vāji ( lai gan te dzīvoja jau pārdesmit gadus ), gānija Atmodu un fašistus latviešus, kad dibināja interfronti, masveidā stājās iekšā. Pirms Atmodas visi dzīvoja super draudzīgi, JO - nekad nepacēlās valodas jautājums, tāds neeksistēja, jo visi runāja tikai krieviski. Pilnībā tika realizētas krievvalodīgo vēlmes pēc sadzīves apstākļu uzlabošanas-labiekārtoti dzīvokļi iebraucējiem pa priekšu. Kas nekaitēja dzīvot. Pie tam ar pārliecību, ka VIŅI šeit gaismu atnesuši un MUMS ir jāpateicas viņiem par industrializāciju un it kā labklājību, kuru pamatā baudīja viņi, bet ne jau mēs.:)
Un tad spēriens pa olām - Atmoda. Viņi pēkšņi uzzināja, ka ola tomēr nav vista un viņi nemaz nav vista un pat ne ola. Izrādijās, ka šeit IR BIJUSI VALSTS, pirms viņiem, ar visu savu valodu un jēgu. Kā pēc kaut kā tāda dzīvot? Uzzināt, ka tu šeit neesi ne gaidīts, ne arī vēlams un tevi piecieš un tev smaida tikai tāpēc, ka baidās no tevis un tavu tautiešu radītās sistēmas. Kaut kur jau viņus var saprast, bet atkal-mēs viņus saprast varam, bet viņi mūs negrib.
Es kaut kad 90to sākumā lasīju par krievu literatūras skolotāju, kuru nekādi nevarēja atestēt uz valodas zināšanu, lai viņa varētu skolā strādāt. Viņa izvairījās i tā i šitā, bet kad viņu paņēma aiz krāgas, tad visiem par brīnumu, viņa nebija pat spējīga izlasīt testa jautājumus, jo gluži vienkārši nezināja latīņu alfabētu par latviešu valodu nemaz nerunājot. Kā var būt tādas skolotājas, kas reizēir tik gudras un muļķes?
Augstas klases inženieris nav garantija, viņš var būt prasts šovinists.