Protams, ir labi dzīvot ar apziņu,ka zemapziņā negrauž kāda pagātnes nožēla. Bet bieži vien pat neapzinoties kādi nieki ikdienā sakrājas.
Ko jūs nožēlojat? Varbūt neizdevušās attiecības vai nenopirktās kurpes? Tetovējumu vai arī nepateiktos vārdus? Kas tas būtu?
Nožēloju, ka 12. klasē tikpat kā neapmeklēju skolu, neko nemācījos, visu pabeidzu knapi sekmīgi, tā nu gar degunu iet sapnis tikt mācīties par pataloganatomu.. Visur skatas vidusskolas atzīmes pie uzņemšanas, tas ir tik stulbi, ja esmu skolā bijusi neapzinīga, tagad uz visu dzīvi ir zīmogs, un nevar tikt mācīties interesējošās sfērās.. :(
Nožēloju, ka saviem labi ataudzētajiem blondajiem matiem 'uzgāzu' brūno krāsu, sabojāju atkal balinot atpkaļ, pazaudēju gandrīz pusi garuma. Nu ko, sākam no gala, kāds gads, divi, lai atgūtu..
roozija tak tev ir laiks līdz Jūnijam mācīties,nolikt vidusskolas eksāmenus un iet studēt mediķos. Tās ir tikai atrunas,ko tu tagad kal sav;a galvā,varbūt nemaz tik ļoti tomēr nevēlies?
Starpcitu,nesen pārspriedām ar dažiem cilvēkiem,ka pataloganatoms ir viena no labākajām profesijām,jo tavs pacients nekad nesūdzēsies. :D :D :D
Vispār man ir dažas lietas, ko var patiesi nožèlot, tà- līdz kaulam, kas ir ietekmèjušas nepàrspīlèjot- visu dzīvi, neatgriezeniski. To nedrīkst zinàt neviens, kaut gan kàdreiz tà gribètos.. parunàties un neturèt sevī.
Mierinàt sevi var vien ar domu, ka varbút tàm piepildoties, bútu noticis kas sliktàks.
Ir daudz lietu un darbu ,kuras es "nožēloju" ,vismaz, man tā liekas ,lai gan es apzinos ,ka es neko no tā visa nenoželoju ,es visu izdarītu tieši tā pat, ja man būtu otra iespēja, bet viena lieta ,ko es nožēloju ir ,ka es neapciemoju tēvu tajā liktenīgajā dienā ,bet nākošajā viņš pēkšņi ir aizgājis, tas ir vienīgais ,ko es jeb kad esmu nožēlojusi un nožēlošu , šī doma mani medī un vajā jau gadiem, un par to neivnes ,kas mani zina pat nenojauš.
Cenšos neko nenožēlot,jo tajā brīdī tā likās pareizi un biju laimīga.
Bet kaut kas, par ko aizdomājos bieži - dārgi vārdi, lētiem cilvēkiem un pēc tam sirdssāpes..
Visur skatas vidusskolas atzīmes pie uzņemšanas, tas ir tik stulbi, ja esmu skolā bijusi neapzinīga, tagad uz visu dzīvi ir zīmogs, un nevar tikt mācīties interesējošās sfērās..
Ir taču maksas studijas, kur uzņem prakstiski visus. Kāds vēl zīmogs. Un tāpat tev vispirms 6 gadi par ārstu jāmācās. :D
Šķiet, ka neko tā īsti nenožēloju, taču bieži vien domāju, kā būtu, ja būtu.
Es nožēloju, ka pabojāju savu fizisko/garīgo veselību piedzīvojumu kāres vadīta pusaudžu vecumā.
Nožēloju, ka slikti izturējos pret savu pirmo mīlestību dēļ kā viņš mani pameta (hmm, gadi 8 atpakaļ tas bija)
Nožēloju, ka tad kad pietuvojos ideālajam svaram, nenoturējos un atkal riju līdz atgriezos pie vecā izmēra.
Nožēloju, ka sāku bastot pamatskolā un tas kļuva par atkarību vidusskolā.
Utt.
Nu vispār ir ļoti daudz tādu lietu. Esmu tikai cilvēks, es nevaru bezjūtīgi nenožēlot vai nepieļaut kļūdas. Mācos dzīvot tā, lai kļūdu būtu iespējami mazāk.
Pa lielam neko nenožēloju, jo tad es nebūtu tur kur esmu tagad, bet ja ļoti sīki vajag, tad to, ka pārsteidzīgi pārtraucu pirmās attiecības, lai gan nekad neko nepārdomāti nedaru, šobrīd tomēr liekas, ka bija nedaudz nepārdomāti. Ar šodienas domāšanu NEKAD nebūtu uzsākusi savas 2. attiecības. :D Bet atskatoties nav tā, ka es nožēlotu.
Bet viss ir izsāpēts un esmu priecīga par šo pieredzi.
Kā sacīt jāsaka- no kļūdām mācos.
134
