Iedvesma, dzīve, laime, prieks...

Jauka tēma Gurri! :)

Noteikti darbs un tā izdošanās. Ēdiens, vīns, augi, kas tiek audzēti, visas tās lietas, ko mācos, ko daru, ja tas izdodas un apkārtējie to novērtē, tas liek justies ļoti kolosāli. Cilvēkam ir vajadzīga šī sajūta, neatkarīgi kāda joma, būt novērtētam.

DIO, man vienkārši ir tā, ka es netiecos pēc burvīgas karjeras, kas vainagosies ar žūksni naudas, mani tas biedē, jo baidos ka būšu nabags un tad es būšu nelaimīga, tajā pašā laikā mani dara laimīgu vienkāršas lietas, es citreiz jūtos tik laimīga, kad māja ir sakopta, deg svecītes un smaržo, pēc kārtīga skrējiena es izjūtu milzīgu prieku, citreiz vienkārši pastaiga vai aktīva laika pavadīšana divatā ar sevi, mežā, klusumā, tad jūtos uzlādēta vairākas dienas.

Lai arī Tu saki, lai neminam otras puses un ģimenes, bet nekas mani nedara laimīgāku kā mīļie cilvēki. Un arī tad, kad biju bez attiecībām, viena pati Rīgā, kad man nebija neviena blakus - ne skolai, ne labajam jaunajam darbam nebija tik liela vērtība manās acīs (un sirdī) kā manai ģimenei. Es varu būt nabags, resna, justies neglīta, bet ģimenes mīlestība mani vienmēr sildīs jebkurā dzīves situācijā.

Tomēr mani dara laimīgu sajūta, ka otru daru laimīgu. Kaut vai garšīgu pusdienu pagatavošana, harmonija ikdienas dzīvē.

Vispār esmu no tiem pozitīvajiem cilvēkiem - katru dienu esmu laimīga. Varbūt ne visu dienu - gadās arī čābīgs noskaņojums, bet tas ātri pāriet, kaut vai pēc telefonsarunas ar mammu.

Gurri,

tas saucas rast prieku mazās lietās un tas nudien ir burvīgi!:)
Cilvēki aizmirst ikdienas steigā vai dzīvojot interentā, kas ir daba un diemžēl tā ir mūsdienās. Arī es jūtos vislabāk un iedvesmojos no dabas, nu jau kādu laiku aktīvi svētdienas pavadu kāpjot kalnos, tas sniedz lielu piepildījumu, ko pilsēta un nauda nevar dot..

Hmmm... domāju, ka panākumi darbā vai vispār profesionālajā jomā. Daudzi paldies par garšīgu ēdienu, skaistu vidi vai par izrādītajām rūpēm (tos mēdzu saņemt bieži) man nesniedz TĀDU gandarījumu, kā redzēt to, ko esmu izlolojusi datorā vai uz papīra, ieraugam realizētu dabā. Un, ja vēl tas pārsniedz visas cerības... Eh...
Tā sajūta ir neaprakstāma. Drošvien to piedzīvo arī režisori, mākslinieki, atklājot izstādes izstādes, arhitekti, komponisti utml.
Bet nē, es neesmu karjeriste, no manis ieguldītā darba daudzuma nav atkarīgs vai iegūšu TO sajūtu. Tur jāsakrīt daudziem apsvērumiem, un kad tas notiek, tad ir kolosāli.

Es pati nemāku radīt to laimes sajūtu, man tā atnāk kā klikšķis kādā negaidītā brīdī. Piemēram, šonedēļ vienu rītu man bija jāceļas agrāk nekā parasti, tāpēc pamodos JAU neapmirināta uz visu pasauli. Bet tad es paskatījos pa logu un tur bija TĀDS saullēkts, tik skaists, ka man aizrāvās elpa un es nodomāju, ka nepiedien būt nelaimīgam no agras celšanās, ja tas ļauj redzēt kaut ko tik skaistu! :) Un es nekad nezinu, kad tas klikšķis atnāks, bet visbiežāk tas notiek, redzot kaut ko skaistu vai "apstādinot mirkli" - apzinoties, ka tas konkrētais mirklis, brīdis ir absolūti perfekts.
Vispār ļoti grūtī to aprakstīt, neizklausoties nedaudz dīvainai! :D

Es staroju pēc bezmaksas privātstundām, ko reizēm sniedzu. Ir reizes, kad prasu samaksu par mācībām, tad par to īpaši nejūsmoju, bet tad, ja gadās 2h darīt kaut ko tikai tāpēc, lai citiem palīdzētu, mmm...esmu laimīga!

Laimīga sevi padaru izdarot kaut ko labu, iepriecinot kādu citu, tāda pacilātība un tiešām - 2 pēdas virs zemes visu dienu lidinos. Tāda konkrēta lauciņa man, laikam, nav. Protams, priecājos, ja iepriecinu bērnu, iemācu viņam kaut ko jaunu, par gardu maltīti arī priecājos. Tādas mazās lietiņas ikdienā savācas. :)

Manī prieku raisa piparkūku aromāts - citreiz varu arī vienkārši paostīt pirparkūku garšvielu maisījumu, kurš palicis no pērnajiem Ziemīšiem un uzreiz ir mundrāks prāts. Nezinu, kādēļ tā.
Citreiz, vienkārši tāpat - ieraugi kādas lapas rudenī, kādu ziedošu ābeli pavasarī, dzirdi putniņus čivinam - rodas prieka sajūta un arī iedvesma darbiem un lietām.
Bet visumā mani ļoti motivē pati darīšanas nepieciešamība. Ir tā - ja no rīta pamostos un liekas, ka jau visu kavēju - ir nenormāla enerģija visu darīt ātri, kvalitatīvi. Jo vairāk es no sevi prasu, jo vairāk es gribu prasīt vēl. Mani galīgi nemotivē nekā nedarīšana.

Lielu prieku man dod kaut kas taads,kad esmu paliidzejusi saveejiem gruutaa briidii-vispaar loti patiik gaadaat par kaadu!Loti labi juutos tajos momentos,kad aizsuutu pacinu kaadam cilveekam-iekseeji redzu to savilnojumu,taisot valaa utt.
Iedvesmu uz lielaakaam lietaam man dod -"projekts" ir izdevies!
Es nezinu,cik reizes esmu paartaisiijusi savu jaku ,un beidzot liekas ,ka ir kaut kas tiesi ,kaa biju izfantazeejusi-kaut kas veel neredzeets...Varbuut taa tikai man liekas?!:)Protams patiik ,ja viirs saka -iists maakslas darbs!!!

Gurri, man patiess prieks, ka esi kļuvusi tik pozitīva un, ja tā var teikt... viegla. Bija laiks, kad pieķēru sevi pie domas, lasot komentārus, nu kas ir ar šo meiteni, ka viss tik smagi, negatīvi, tik melnās krāsas.

Rīgā jūtos iedvesmota, dažu dienu laikā man atkal pa galvu rosās simtiem radošu ideju.
Pēc izbraukuma pie dabas noteikti vienmēr jutīšos piepildīta un laimīga. Varbūt man pat nevajag daudz.

Es arii redzu Gurri lielas paarmainas,varbuut tas ,kas notika bija tikai uz labo?