Vienu brīdi Rīgā bija likums, kas paredz to, ka sociālajam pedagogam jābūt katrā skolā. Tad nebija naudas, ko izmaksāt algās šim pedagogam un likumu atcēla.
lekcijām augstskolās,
Skolotājs nav ne psihologs ne sociālais drabinieks, lai risinātu ģimenes problēmas.
RSU par vienu lekciju lektoram maksā ap 100 Ls. Vismaz tik maksaja mūsu histoloģijas pasniedzējai. Atšķiras jau arī no lektora līmeņa - vai dr., māģistrs., asistents un tml, bet nu maz nemaksā. Protams, ka nesūdzās.
Tu lasīji ko es raksīju vai izrāvi lietu no konteksta? Vai vienkārši nevēlies saprast, ka šīs situācijas var risināt?
Tātad - katrai klasei ir klases audzinātāja; klases audzinātājai ir klases stundas, kurāš runāt par šīm problēmām; ja viņa netiek galā - var piesaistīt vecākus; ja vecāki neatsaucas - ir skolās skolas psihologs, ja šāda nav ir organizācijas, kuras labprāt iesaistās vardarbības novēršanas jautājumos piesaistot savus speciālistus; katra klases audzinātāja varā ir ja ne ziņot bāreņtiesai, tad piesaistīt ārējos resursus. Ja tas netiek darīts un bērni tiek arī turpmāk pakļauti viena vai vairaku bērnu vardabībai uzskatu, ka tāpat kā bērna vecākiem arī skolotājam jāuzņemas atbildība par attiecīgi bērniem, kuri cieš no varmākas pieaugušo vienaldzības mudināts.
Nu tgd gan es redzu kā bērni ņirgajas par skolotājiem - manas radinieces skolā ņirgājas par vienu skolotāju - ka viņa esot tizla, ka viņai divi kostīmi - ziemas un vasaras, ka viņai smird mute, ka vecas kurpes. Un ir pat uztaisīts twitter akaunts, kur liek memes ar viņu, kur bilde pa kluso un raksta komentārus, ka atkal uzvilkusi savu 3!!!!! gadus vecos ziemas žaketi.
Un man žēl, ka pārdevējas, viesmīles, kravēji, kasieri, apsargi muzejos un bibliotekāri pelna vēl mazak, bet nu tas nav salīdzināms, jo tiem cilvekiem nav vsp izglītības, vai nav augstākās.
Iegūt informācijas un bibliotēku darba zināšanas, prasmes un kompetenci var dažādi:
formālajā izglītībā
1. studējot Latvijas Universitātes Sociālo zinātņu fakultātes Informācijas un bibliotēku studiju nodaļā (LU SZF IBSN), iegūstot bakalaura, maģistra vai doktora grādu (atbilst 5.līmeņa profesionālajai kvalifikācijai)
cilvēkam, kurš vēlas pedagoģisko izglību ir jārēķinās ar blakus lietām: faktu, ka klasē būs maznodrošināti bērni, bērni, kuru vecāki ir alkoholiķi utml., jārēķinās ar laiku, kuru nākas tiešām daudz ieguldīt, ar skolēnu daudzumu, kā arī apjomu. Skolotājs nav cilvēks, kurš tikai nolasa vielu no atvērtas grāmatas - viņam ir jābūt arī labām psiholoģa dotībām, tāpat viņam ir jāspēj paskaidrot saprotamā veidā - nevis tikai tik, cik grāmatā un tiem, kuri bez ierunām saprot. Šādu skolotāju, kuri tiešām būtu piemēroti savai profesijai ir ļoti niecīgs procents uz visu skolu skaitu.
Tāpēc man kaut kā liekas, ka sūdzās tie, kuriem skolotāja/pasniedzēja darbs nav sirdsdarbs. Jo tie, kuriem tas ir aicinājums, atrod papildiespējas un piepelnās, un dzīvo normāli/labi.
manuprāt, nav jāizceļ īpaši skolotāji . Jārunā par visiem ,kuri saņem algas mazākas par 250ls ...apkopējai nav jāizdzīvo, jāpērk drēbes sev ,bērnam? pārdevējai nav jāmaksā par dzīvokli? bibliotekārei negribās aizbraukt ceļojumā uz citu valsti? es vispār nesaprotu ,kāpēc vienmēr izceļ skolotājus, medicīnas darbiniekus. sajūta,ka visi pārējie ir aizmirsti un viņiem jābūt normāli saņemt un mēģināt izdzīvot ar 200ls mēnesī.
7781
