Draugs ļoti gribēja privātīpašumu un ir diezgan negatīvi noskaņots pret dzīvokļa īrēšanu. Dzīvoklis ir atrasts, pirkuma līgums noslēgts, man tur ļoti patīk, it kā viss ok. Bet mani nomāc naudas jautājums - ne pirmās iemaksas, ne bankas izmaksu, ne virtuves iekārtas, ne remontdarbu apmaksā es nepiedalījos. Tagad krāju veļasmašīnai un kādiem sīkumiem labiekārtošanai. Gribēju ņemt patēriņa kredītu, bet procenti lieli sanāk, draugs neatļāva. Vēl nedaudz aizņemšos no mammas bez procentiem. Bet mans kopējais ieguldījums joprojām sanāk niecīgs. Protams, visas izmaksas beigās sanāca nedaudz lielākas par plānoto, arī draugam jāaizņemas vēl būs no paziņām. Viņš man neko nepārmet, tikai šad tad dzirdu par to, ka būs ļoti taupīgi jādzīvo, daudz kā nebūs sākumā, viņam būs arī ļoti grūti dzīvot no algas līdz algai bez "drošības spilvena". Mierinu, ka pirmie 6 mēneši būs grūti, bet citu neko īsti nevaru darīt. Meklēju kādu papilddarbu, bet joprojām tas ieguldījums nebūs liels. Protams, piedalīšos ikmēneša kredīta un komunālo puses maksājumā. Savus lielos iekrājumus iztērēju ceļojumam, jo tā man ir prioritāte. Tās dzīvokļa un ceļojuma izmaksas sanāca vienlaicīgi, bet ceļojums bija ieplānots agrāk. Protams, tagad domāju, ka ceļojuma naudu vajadzēja ieguldīt dzīvoklī. It kā jau saprotu, ka vīrietis ir lielākais pelnītājs un privātīpašums ir viņa vēlme, bet tāpat tagad ir mazvērtības sajūta, ka neesmu vienlīdzīga.