Man liekas, ka līdz kaut kādam vecumam pat varētu būt normāli, ka sieviete dzīvo sev, ir viena, izbauda dzīvi, sasniedz mērķus, nevienam nav jāatskaitās, bet - ar laiku taču gribās ar kādu dalīties, sagaidīt mājās ar vakariņām, saņemt brokastis gultā, vienkārši - dalīties ar kādu visā un celt sapņu pilis un izbaudīt dzīvi. Mani arī īsti nepārliecina tas, ka tās, kuras ir vienas, ir pilnībā laimīgas, bet tas tāds mans uzskats. Kā tajā teicienā - Pārnāc mājās, uzvāri kafiju, apsēdies uz dīvāna un - apkārt klusums... Un katrs no mums pats izvēlas, kas tas ir: Vientulība vai Brīvība. Bet - varbūt cilvēks tiešām viens var būt laimīgs un nav jāizliekas.