Smaga slimība un tuvinieki.

Domāju, ka nē ... nebūtu taisnīgi ja es ,piemēram, negribētu ,lai tuvinieki zin , bet ārsti visu izbazūnē ... Tā ir katra cilvēka ļoti intīma un privāta lieta ( diemžēl, tuvinieki ne vienmēr to saprot )

Loģiski. Jo ir jasagatavojas, janokarto visi juridisie jautajumi, jaiekraj nauda berem. Jatiek gala psiholoģiski. Nevis jaiemet ar galvu akā un mēslos visus.

nu laikam, kad ārstu ētikas kodekss neatļauj to darīt. kā tas dzīvē notiek, es nezinu. ja cilvēks vēl ir pieteicis ārstiem, lai nevienam nesaka, tad domāju, ka neko neuzzināsi.

kad

ka

Ja slimnieks pat neveelas to atklaat, tad nee, nav tiesiibu.

Jatiek gala psiholoģiski

uhu...un pa pusgadu pieradīsi un būs vienalga, ka tuvinieks mirs?
Es neteiktu. Ja dod pusgadu, tad noteikti būs tā, ka veselība sāks pasliktināties...tad arī teiktu. Nevis lai mīļie pusgadu stresotu.

Tiešām? Visticamāk, tā šis cilvēks domā tikai šodien. Dzīvot ar nāves elpu pakausī bez tuvinieku tieša atbalsta; tas ir tikai laika jautājums, kad viņš salūzīs.

Otrkārt, tuvinieki ir gan tiesīgi zināt. Mēs nedzīvojam un nespējam dzīvot mūsdienu pasaulē ar tik daudz pienākumiem un prasībām, esot koncentrējušies uz kādiem 20, 30 tuvākajiem cilvēkiem. Jo mūsu apziņā šie cilvēki ir un būs blakus arī rītdien un parīt, nedzīvojam taču ar domu par nāvi. Tad kāpēc liegt šo pusgadu tuviniekiem koncentrēties, atvadīties un izvadīt šo cilvēku ar vislabākajām domām un darbiem?

Manai krustmātei pirms gada atklāja audzēju, visu laiku ārstēja, ārstēja. Viņa ieslīga depresijā, bet visi centāmies viņu uzmundrināt. Tagad ārsti vairs neko nevar darīt. Neviens ārsts. Pasaka, lai sēž un gaida. Tik pat labi tas var būt mēnesis, tik pat labi -3 gadi. Es gribētu zināt, jo tomēr šādas slimības nav ikdiena. Tagad bieži taisam ģimenes pasēdēšanas, svinam visus svētkus kopā, jo viņa tā grib. Es nevaru iedomāties, ka viņa ko tādu varētu noklusēt.

Es noteikti negribētu būt tas radinieks, kuram nepasaka. Ir vieglāk, ja spēj samierināties, ka drīz šis cilvēks aizies. Nevis vienu dienu hops, un nav.

Tad kāpēc liegt šo pusgadu tuviniekiem koncentrēties, atvadīties un izvadīt šo cilvēku ar vislabākajām domām un darbiem?

Vīra mamma ļoti ilgi slēpa no visiem savu diagnozi , bet pēc tam tāpat ļoti daudz ko noklusēja , pat paslēpa visus med. dokumentus. Iemesls ...!? Viņa negribēja būt kādam par apgrūtinājumu, negribēja ar saviem draugiem, katru sarunu runāt, kā pēdējo ...
Vispār, tas ir drausmīgi ... nu tā apziņa, ka Tu vienu rītu piecelsies un blakus istabā būs miris cilvēks ... Tāpat , domāju, arī viņai grūti bija pieņemt, ka katrs vakars var būt pēdējais ....

Loģiski. Jo ir jasagatavojas, janokarto visi juridisie jautajumi, jaiekraj nauda berem. Jatiek gala psiholoģiski. Nevis jaiemet ar galvu akā un mēslos visus.

Vispār jau normāli cilvēki līdz pēdējam cer, ka viss būs labi neviss skrien skatīt zārku !


Dievs vien zin, kā mēs rīkotos būdamas tik sarežģītā situācijā ....

Tā krustmāte reizēm grib runāt par nāvi. Neviens negrib ar viņu šo tēmu apspriest, jo ir sāpīgi, bet viņa pienāk un saka, ka viņa grib izteikt to, kas viņā ir. Domāju, ka ar laiku autores pieminētais cilvēks gribēs izrunāties ar kādu.

Tā krustmāte reizēm grib runāt par nāvi. Neviens negrib ar viņu šo tēmu apspriest, jo ir sāpīgi, bet viņa pienāk un saka, ka viņa grib izteikt to, kas viņā ir.

Šādu sarunu laikā , nekad nezināju kā uzvesties ... Teikt , ka viss būs labi, kaut kā dumji, bet neteiksi taču cilvēkam, ka - jā, Tu drīz mirsi ... :(

Es nezinu, kā ir pareizi, bet esmu pateicīga, ka zinu par savu vectētiņu - vēzi 4. stadijā, jo man ir iespēja pavadīt laiku ar viņu, sazin kā būtu,ja es nezinātu. Droši kā daudziem - "svarīgākas" lietas.

_paris, man žēl , ka Tavu ģimeni ir skārusi šāda lieta ....

Vīra mamma ļoti ilgi slēpa no visiem savu diagnozi , bet pēc tam tāpat ļoti daudz ko noklusēja , pat paslēpa visus med. dokumentus. Iemesls ...!? Viņa negribēja būt kādam par apgrūtinājumu, negribēja ar saviem draugiem, katru sarunu runāt, kā pēdējo ...
Vispār, tas ir drausmīgi ... nu tā apziņa, ka Tu vienu rītu piecelsies un blakus istabā būs miris cilvēks ... Tāpat , domāju, arī viņai grūti bija pieņemt, ka katrs vakars var būt pēdējais ....

Ja par slimo cilvēku, nāves priekšā mēs daudz ko par dzīvi saprotam labāk un dziļāk, atkrīt nebūtiskas lietas un izkristalizējas "galvenais", kas nu kuram. Turklāt šādā gadījumā cilvēkam vēl ir iespēja kaut ko izdarīt, labot, pateikt, nekā gadījumos, kad notiek negadījums un cilvēks uz vietas ir miris.

Dzīve ir ne mazāk drausmīga. Mums jāmācās domāt lielākos vilcienos, ne tikai dzīvs-miris. Mēs visi/visas mirsim un arī būsim savas sirdsapziņas priekšā pēdējā tiesā.

weeee, jā, nu dzīve ir dzīve, kas to būtu domājis?! Vēzis nešķiro, tas gan.

Arī manā dzīvē ir bijis cilvēks,kam ir audzējs. Nu jau miris. es kādreiz dikti pretojos,kad viņš gribēja runāt par vēzi. es ik teicu,lai liekas mier'aun ka viss būs labi. līdz mani paņēma aiz rokas un teica,ka grib parunāt par to. viņš zina,ka mirs un viņšgrib izteikties. tad nu turēju muti ciet un ļāvu cilvēkam pateikt visu,kas sakāms. sāpīgi. ļooti sāpīgi.
tagad rados ir sieviete,kam ir audzējs. laiks ir tikpat kā skaitīts.
Pirms gadiem vairākiem man mammai atklāja audzēju. paldies dievam bija labdabīgs. Nekad mūžā negribu neko tādu vairs piedzīvot.

Teikt , ka viss būs labi, kaut kā dumji, bet neteiksi taču cilvēkam, ka - jā, Tu drīz mirsi ...

stulba situācija. te var derēt teiciens, ka mēs visi kādreiz mirsim. domāju, ka vienīgais ceļš ir neļaut viņai par to visu laiku runāt un ieslēgties sevis žēlošanā.
droši vien, ka jābūt blakus grūtā brīdī un jācenšas šim cilvēkam pēc iespējas vairāk sagādāt priecīgus mirkļus. neuzskatu, ka kopistiska apspriešana kāda cilvēka nāvi nākotnē, nodara vsp kādu labumu.

cilvēks varbūt ir egoists, ka nesaka. bet tās ir viņa tiesības. tāpat kā nevienam nav tiesības zināt mana bankas konta stāvokli, tāpat nevienam nav tiesību zināt manu veselības stāvokli, ja vien es pati to nepasaku.

saka, ka viņa grib izteikt to, kas viņā ir.

Tieši tā, vienkārši jāļauj runāt un jāklausās, ar to pietiek. Par dzīvi, par bailēm, par nāvi, par nožēlām, sapņiem utt. Nedomāju, ka kāds cilvēks bez diagnozes varētu pateikt kaut ko tādu (pareizu) uz nāvi nolemtajam.

Vienmēr esmu domājusi, ka tuviniekiem ir jāsaka, kā ir. Jā, varbūt tas neatvieglos daudz ciešanas, bet savā ziņā gaidīta cilvēka nāve tomēr būs nedaudz vieglāk pārciešama, nevis ja cilvēks pēkšņi nomirst, tad tu uzzini, ka viņš to ir slēpis, tad atceries, ka varbūt stipri sastrīdējāties neilgi pirms viņš nomira, un visu mūžu to nožēlo. Saprotu cilvēka domu - itkā pasargāt, itkā negribas būt par apgrūtinājumu.. Bet nekā neteikšana, manuprāt, ir ļoti ''nesmuks'' gājiens pret tuvākajiem. Viņi grib būt līdzās, palīdzēt, grib lai viņiem uzticas. Ja radiniek zin, tad pēdējo laiku var pavadīt pilnīgi citā veidā - kārtīgi izrunājoties, darot kopīgas lietas, esot blakus.