Kādu laiku atpakaļ nonācu slimnīcā. Nervu sabrukums, depresija. Lietoju ļoti spēcīgus medikamentus, nepārtrauktas vizītes pie ārstiem, konsultācijas..... gribēju tikt prom no slimnīcas, jutos ka ieslodzīta...
tad man pat prātā neienāca nākt cosmo.lv un teikt, ak vai man ir depresija.... to laiku, es praktiski neatceros,zinu biju vienās asarās un domās par to ka gribu pazust, riebās ja kāds ko pajautā, vispār necietu ka kāds ir blakus, bet tajā pašā laikā vienai palikt bija bail... tagad man joprojām ir jālieto zāles, vizite pie terapeita, ir kā ikdienas brokastis, tagad eju reizi mēnesī. Tas ir smags un vārdiem neaprakstāms laiks. Ja laiku varētu pagriest atpakaļ, es būtu dzīvojusi tā, lai es nenonāktu tik tālu, būtu saudzējusi sevi. Tagad ir grūti, liekas esmu obeigusi sevi.. brižiem sajūtas, ka nekad nebūšu tāda kā agrāk....