Precēšanās (baznīcās/dzimtsarakstu nodaļās)ir psiholoģisks pasākums vismaz man. Noteikti nav pašmērķis, bet tā ir neaprakstāma sajūta, kad ir kāds, kurš darīs jebko, lai tikai kļūsti par viņa sievu. Joprojām ik pa laikam no tā cilvēka saņemu ziņu, vai neesmu pārdomājusi.. neskatoties uz ilgo laiku, kas pagājis, uz pašreizējām attiecībām.. Man šķiet, ka tas, kāpēc tik daudz neprecēto kopā dzīvo, ir saistīts ar pašu sieviešu bailēm, ka viņas neviens tā īsti nemaz negrib precēt.. ka neredz viņās savas sievas tādā emocionālā nevis praktiskā līmenī. Vieglāk ir pateikt "A man to nemaz nevajag", jo tā sevi var pasargāt.. Un vīriešiem šis signāls ir skaidrs - priekš kam precēt, pašas tak saka, ka tas nav galvenais, nu, tad jau nav vērts iespringt. Un sievietes arī dzīvo ar tādiem vīriešiem. Atklāti saka, ka neprecēs, bet viņas vienalga dzīvo un raud, ka nav gredzens pirkstā.. :)
Es neesmu saskārusies ar problēmu, bet man būtu bēdīgi, ja tērētu laiku ar kādu, kuram mani nevajag visās nozīmēs un veidos...