Kad tikāt pamestas un ar bērnu..

kapēc tad viņš aizgāja?

nu labāk jau ir šķirties, nekā dzīvot vienam ar otru,ja jūtu nav. galvenais,ka bērns netiek pamests novārtā

Spiežot pēc Tavas pēdējās diskusijas un ja neko šausmīgu viņš neizdarīja aiziešanas dienā, tad arī pati daudz kur biji vainīga.
Piedod sev un viņam, un dzīvo tālāk. Savaldi savas emocijas, kas šeit noteikti ir pārspīlētas.

Nav personīgi tādas pieredzes,bet man liekas,ka tikai laiks dziedē,lai cik banāli tas izklausītos. Aizvainojums ir normālas emocijas.
Viss mainīsies,kad satiksi citu vīrieti.

Tas pāries ar laiku!
Neuzkurini sevi, atceroties visu negatīvo! Atceries labo, pozitīvo, domās pasaki paldies par jaukajiem brīžiem, pieņem, ka esat tagad divi vien un atlaid situāciju!

Reāli ir pagājis mēnesis, tas ir normāli, ja ir šādas izjūtas. Uzskatu, ka tas jau ir daudz, ja vari paskatīties uz cilvēku bez jūtām un sava veida vienaldzību. Es pēc 7 mēnešiem vēl gaudoju kā vilks pret mēnesi, cik ļoti gribēju viņu atpakaļ, un mums nebija kopīgu bērnu. Bet viss pāriet ;)
Laiks dziedē visu, lai cik banāli tas neizklausītos...

the_one
arieta
Mademoiselle!

Liels Jums paldies :)

Jā, jaunas attiecības varētu dziedēt, bet vai būtu prātīgi veidot jaunas attiecības jau pēc pāris mēnešiem, ja iekšā vēl ir aizvainojums? Un vispār vai no tā var kas labs sanākt, ja tik ātri uzsāk ko citu?
Pati apzinos, ka jūtas pret vīru tomēr un diemžēl jau apdzisušas bija sen...

Un vispār vai no tā var kas labs sanākt, ja tik ātri uzsāk ko citu?

Domāju, ka nekas labs nesanāktu! Tev ir jāizsēro, jāizdusmojas, nevelc savā dzīvē "plāksteri"!

Jā, jaunas attiecības varētu dziedēt,

Es domāju, ka jauna, forša aizraušanās varētu kliedēt to aizvainojumu. Nav jau jāslīgst jaunās, nopietnās attiecībās, bet flirta un pozitīvu emociju dēļ ir vērts ;)

laikam sāpīgākais moments ir tad, kad aiziet arī tad, ja jūtu vairs nav nekādu... sākums grūts, bet drusciņ pacietības un viss pāries...

TURĀS...

Nekādā gadījumā nebiju domājusi mešanos jaunajās atteicībās tikai " lai būtu".
Es skatos,kā manai kolēģei gāja.Viņai arī nebija jūtu pret bērna tēvu,bija tikai aizvainojums par nepiepildītiem sapņiem,kad izšķīrās. Bet tā pa īstam spēt novēlēt laimi viņa varēja viņam tikai tagad,kad pati ir laimīga ar citu vīrieti.

Mazliet novirzīšos no tēmas, bet
mazuliit, viņš ir kopā ar to otru?

the_one
Un cik ātri pēc šķiršanās uzsāka attiecības?

Laiks-lai cik banāli tas neskanētu-dziedē visu! Es ieteiktu atskārst, ka pat aizvainojums Tevi piesaista pie viņa, tāpēc tas kļūst par apburto loku- dusmas producē jaunad un aizvainojums baro pats sevi.Es domāju, ka Tev jāsaprot-ka tā bija viņa izvēle rīkoties tā, ka Tu tiki aizskarta.Tu nevari manīt visu.Tev par šīm attiecībām bija 50% atbildība, tieši tāpat kā viņam. Tu nevari paņem procentus no viņa un uzņemties lielāku atbildību kā viņš. Uztver to kā apstākli-kā katastrofu. Cilvēki var būt aizvainoti un dusmīgi, ka zemestrīce vai plūdi paņem viņu mīļos-bet tur neko nevar darīt.Arī Tu-Tu darīji visu, bet notika tā kā notika. Centies atrast sirdsmieru.

Vairāk kā pēc 1,5 gada. Iespējams būtu uzsākusi agrāk,bet bērns bija maziņš,ar krūti barojams.Tās lietas droši vien nav savienojamas ar skraidīšanu pa randiņiem.

platinum
zelta vārdi.. paldies.

arieta
nezinu, nejautāju un neinteresējos par viņa dzīvi :)

the_one
aaa nu jā, tas jau savādāk. Es tikai domāju vai nav tā, ka ja jūtas pret vīru jau sen nav, tad tas ir mazliet savādāk uzsākot attiecības pēc pāris mēnešiem, tas nav tas pats, ja izšķirās mīlot..

Jo es personīgi ļoooti gribu attiecības, un ne "plākstera" variantu.. iespējams tapēc, ka šo 9 gadu laikā nepiepildīju to ko gribējās un tagad ļoti gribās.