nesaprotu kā pareizāk reaģēt, jo prātā/sirdī/kuņģī un visos citos orgānos tāds emociju izvirdums, ka varētu vienkārši... negribas jau par sliktām lietām domāt :)
tiekos ar kādu džeku ~ pusgadu. nav daudz. pa šo laiku esmu paspējusi viņā tā saķerties, ka maz neliekas. pēdējo reizi tā jutos, kad biju sīkaliņa - padsmit gados. tūlīt jau tricārs un nevarēju iedomāties, ka kaut kas tāds varētu atgadīties + vēl visādi šādi tādi "pozitīvie bonusi".
viņš ir īsts zelta gabaliņš, sapnis un pasaka, princis baltā zirgā. viss ir ideāli. labāk nevar iedomāties. nespēju joprojām noticēt. nēsā uz rokām, lutina, jūtu, ka esmu mainījusies pati, palikusi par labāku cilvēku + vēl pozitīvisms, kas nācis man klāt esot šajās attiecībās.
viss ir tik skaisti, tik skaisti....
līdz faktam, ka viņš ir šķīries. līdz šim likās - nu un. bet tomēr realitāte ir pilnīgi savādāka.
ar bijušo sievu nedzīvo daudzus gadus kopā, taču joprojām viņa mājā ir viņas mantas, bildes ar viņu. viņš viņu satiek reizi mēnesī. viņa bija iniciators šķiršanās lietā. ilgstoši viņai arī ir draugs (lai gan - kas par to?!).
kā cilvēks man viņa patīk, taču kā sieviete... es taču arī neesmu akla. visas reizes, kad esmu viņu satikusi un no malas pavērojusi, redzu kā viņa uz viņu skatās. pirmo reizi dzīvē esmu greizsirdīga. nezinu kā ar to tikt galā. kas tā vispār par tādu sajūtu - greizsirdība?! drausmīgi vienkārši.
kad šis atkal pateica, ka viņa ir pilsētā un brīvdienu vakarus pēc darba viņš pavadīs ar viņu, nodomāju wtf?! šis protams atkal saprata, ka pārvēršos par akmeni. nekādi nespēju būt jauka un smaidīga pēc šī fakta. viņa taču viņam kā māsīca bla bla bla. nevar saprast, ko es viņam neuzticos. saku, ka tas nav normāli. šis saka - es uz to visu skatos savādāk un man tas liekas normāli.
ok, tiecies ar ko gribi, rēķinies ar sekām. abi pieauguši. it kā jau vienkārši. bet sajūta, ka viņš mēģina sēdēt uz 2 krēsliem vienlaikus arī nav diez ko patīkama.
biju jau par šo faktu aizmirsusi un pievērsusies citām lietām, lai novirzītu domas. un šis atkal uzrodas - iešot ar viņu uz sporta zāli, pēc tam atbrauks man pakaļ, brauksim kur tur jauki pavadīt atlikušo vakara daļu divatā. sēžu un domāju - ?!&^%$#^%%$#$%78 ja, tiešām?! iekšā atkal viss vārās. uz sporta zāli parasti ejam kopā, bet šoreiz pat nepiedāvāja mani pa ceļam paķert :D viņš izvēlas viņu. laikam jau jāsaprot, ka nebūšu viņam vienīgā dzīvē un tā sajūta lēni nogalina.
ko darīt? vajag kādu saprātīgu ieteikumu, jo mans saprāts ir pilnībā atslēdzies, iekšā vienas vienīgas dusmas un žēlums pret sevi, kur es varu būt tik stulba...
114
