Jautājums tām, kurām vismaz viens no vecākiem jau tai saulē..

sharmantaa manus brālēnus nogalināju.. paldies Dievam, ka es tos vainīgos cilvēkus nesatiku uz ielas.. man bija tāds niknums, ka negalvotu par sevi. Dusmoties man bija uz ko un joprojām dusmojos.

Pirms 16 gadiem nomira mans tēvs. Es vēl biju maza meitene,bet vēl aizvien skaidri viņu atceros. Arī sapņos dažreiz rādās. Kad biju maza,ticēju tam,ka viņš ir dzīvs un kādu dienu atgriezīsies. Sāpes ir vēl tagad,katru reizi kad atceros,asaru kamols kaklā stāv. Man ir ļoti žēl,ka es tā arī nezinu kā tas ir,kad audzina arī tēvs. Sāpes varbūt arī nepāriet nekad,bet ar laiku sāc pierast pie tās domas,ka nav tā cilvēka vairs.

ah, kā es saprotu tavu dusmu uz sevi ar to,ka viss vienmēr vienā steigā, skriešanā un nebija laika ko veltīt tetim vairāk,kad viņš to lūdza. Mani tā pati sajūta nepamet. man bija 22, kad nomira tetis, sāpes jau īsti nepamet, jo atmiņas nevar izdzēst, vnk ar laiku Tu to sāksi uztvert pašsaprotami un nedaudz vieglāk;) turies!