Raksturs - iedzimtiiba vai audzinaashana

Kas nosaka manu raksturu? :)

Krista, ja patiešām interesē, ir tāda zinātne (?? nezinu, kā to īsti formulēt), kā socionika. Kaut kur uzgāju rakstu un sāku google papētīt, un tur ir viena ļoti laba mājas lapa, kur var par to palasīt... tur ir diezgan daudz par cilvēku raksturiem, to saderībām un ja godīgi, mani pārsteidza tas, ko es no turienes uzzināju ggan par sevi, gan par dāžādiem attiecību modeļiem ar savādāka rakstura cilvēkiem...


tur ir pieeajami arī testi... un kā izrādās, biju viņu pildījusi jau 7 gadus atpakaļ un rezultāts šodien ir pilnīgi tāds pats, lai neteiktu to, ka apraksts atbilda par 80-90%... ja interesē, tad to var papētīt. Varbūt dzīvē noderēs.

Es domāju, ka abi - gan ģenētika, gan audzināšana dod savu. Ir kaut kādas rakstura iezīmes, kas mūsos ir ieliktas no dzimšanas, kuras gribēdams neizmainīsi, arī ne tik labas - taču ar labu audzināšanu tās var ievirzīt "pareizā gultnē". Piemēram, mans bērns ir izcili spītīgs un neatlaidīgs. Ar audzināšanu brīžiem iet grūti, bet kas to zina - varbūt šī īpašība viņam noderēs, kad viņš būs pieaudzis un viņam būs jāveido sava dzīve.
Šis vispār ir ļoti interesants un diskutējams jautājums.

Tā kā temperaments ir iedzimts un tas lielā mērā nosaka raksturu, tad es sliecos domāt, ka raksturs vairāk ir iedzimts nekā izveidots. No otras puses, cilvēks sevi veido arī pats, kā arī apkārtējā vide un vecāku loma nav mazsvarīga... Vispār šī ir tēma no sērijas "kas bija pirmais - ola vai vista?" :)

Nosaka abi. Kas vairāk? Hmm, manuprāt - audzināšana, vide. Iedzimst kādas rakstura iezīmes, slimības, kaut kas no izskata, bet ne raksturs vai domāšana.

Vispār šī ir tēma no sērijas "kas bija pirmais - ola vai vista?"

Precīzi. :)

Vispār šī ir tēma no sērijas "kas bija pirmais - ola vai vista?"

To es zinu. :D Bet taapat interesanti padiskuteet. Ir taada zinaatne kaa sociobiologija, kas uzskata, ka 100% ir geeni un man visu laiku kremt, ka vinjai nav atnjeemushi zinaatnes statusu un ielikushi vienaa plauktinjaa ar alkjiimiju, ezoteeriku un astrologiju.
194 Esmu shito arii peetiijusi. Tie testi ir sameeraa preciizi.

Socionikai nav absolūti nekāda zinātniska pamatojuma :)
Ļoti patīk šis vienkāršais jautājuma apzīmējums - Nature vs Nurture :) Atceros, ka lekcijas profesore Sebre to vienmēr pieminēja. Par pašu jautājumu - ietekmē abi, bet kurš vairāk.. to grūti pateikt, diemžēl.

Ir, vai nav, bet cik esmu pārliecinājusies savā gadijumā, tā ir ļoti precīza. It īpaši, ja runa iet par citiem cilvēkiem un attiecībām ar tiem.

Krista-atkal laba teema!Man jau liekas,ka spelee daudz genetika arii.Zinu daudzus cilveekus,kuri izaugusi par loti speeciigiem cilveekiem tiesi bez tiem "uci puci"...!Es negribeetu teikt ,ka beerni jaapamet,bet loti biezi vecaaki ar savu "meerkaka miilestiibu" sabojaa to savu atvasi-tas gan!
Mana mamma biezi saka-es esot loti liidziiga Vaacijas omiitei-tiesi tik pat traka...:DTas noziimee,ka kaut kas ir taads geenos arii...Es biju viens no tiem beerniem,kurs loti agri dariija pieauguso darbus,iemaaciijaas daliities ar braali,dot vairaak ,kaa sanemt...tas laikam naak atkal no mammas...Daudz "piesliipee" noteikti arii audzinaasana!

Nezinu. Gribētos domāt, ka tomēr audzināšana nosver tos svaru kausus, bet tomēr iekšēji šaubos.

Šis jautājums man ik pa laikam ir aktuāls, kad aizdomājos par iespēju adoptēt kādu bērnu. Man jau šķiet, ka es to spētu, bet tad atkal aizdomājos, par mazā cilvēka gēniem un sāku šaubīties vai spētu "sagremot" to, kas man būtu nepieņemams un svešs...

No citas puses, redzu, ka mūsu pašu bērni nav mūsu staigājošās kopijas - kloni. Viņi paši par sevi ir personības, individuālitātes, ar savām vēlmēm un savu pasaules redzējumu, kas ir ielikts viņos jau no dzimšanas kaut kādā mistiskā veidā. Un ne vienmēr to var ietekmēt ar audzināšanu.

Neon-ar adoptesanu laikam ir jaauzmanaas no taa viedokla ,ka var adopteet cilveecinu ,kuram rados sizofreenija uttTur nu es buutu loti uzmaniiga,gribeetu zinaat radu rakstus,jo tomeer tas var loti iespaidot tavu dziivi!

Nu tur jau tā lieta, ka adoptēt sanāk "kaķi maisā". Ja visu apsver, tad sanāk ļoti daudz nosacījumu, kurus gribētos ievērot pirms spert šo soli. Piem., vecākiem būtu jābūt zināmiem (nevis anonīmiem), ideāli būtu, ja viņi būtu nevis atteikušies no bērna labprātīgi, bet gājuši bojā, svarīgs ir arī bērna vecums un dzimums u.t.t. Bet gan jau šīs adopcijas iestādes arī māk manipulēt ar medicīnisko informāciju... Vispār smaga tēma.

Vispaar beerna dzemdeeshana ir kakjis maisaa. Kaut vai paskatoties uz karalisko gjimeniiti UK! Elizabetei ir 2 gariigi slimas maasiicas, kuras tiek sleeptas gadiem ilgi. Arii Keitas un Viljama beerns nav izraadiities beigaas taads, jo ir rados gjeneetiskais kods. It iipashi agraak shaadas lietas tika ruupiigi sleeptas, taa kaa neviens nezinaam, vai mums pashiem vai viirietim nav "nepareizais" kods ieksh DNA.

Neon-no beernina atteikties var arii loti veseliigi vecaaki-tas nebuutu tas launaakais.Ne vienmeer no beernina atsakaas slikti cilveeki...tomeer es gribeetu zinaat kaada ir vecaaku anamneeze-veesture...

Raksturs!! Raksturs vismaz 60%

Es pati jūtu, cik daudz lēmumu jau agrā bērnībā esmu pieņēmusi es pati, neietekmējoties no vecākiem vai draugiem. Pati sapratusi, ko un kā man vajag.

Audzināšana arī dod lielu ieguldījumu, bet tā ir tikai papildlīdzeklis. Attiecīgi, vēdisko astroloģiju atzīstu par ļoti pareizu un tas jau vien, ka pēc tā, kad esi piedzimis, tāds pa lielam esi, nozīmē - raksturs ir svarīgākais. Protams, var iemācīties, pielāgoties, bet pamats ta paliek.

Es ļoti atvainojos, bet socionika ir fufelis. Izpildīju 4 dažādus testus, katrā sanāca kaut kas cits.

Par tēmu runājot - es vairāk pieturos pie domas, ka ir 50:50 iedzimtība un audzināšana, apstākļi. Daudz ko manā raksturā radinieki noraksta uz iedzimtību no vectēva, bet daudz ko es pati jūtu kā dzīves laikā iegūtu. Domāju, ka personības attīstību ļoti ietekmē ārējie apstākļi, savukārt, tieši raksturs nosaka, cik ļoti cilvēks tiem apstākļiem pakļausies. Principā, kāds cits ar manu audzināšanu un apkārt esošajiem riskiem būtu aizgājis pa pieskari, es kaut kā tiku pāri problēmām un attīstījos.

Krista-vispar traki,jo tie slimie radi var buut arii vecvecaaki...un cik veel daudzi beerni pat nezin visu par saviem vecvecaakiem!Laimiigi ,ka zin veel par saviem vecaakiem...!Taapeec es laikam nekad negribeetu adopteet beernu.

Emmanuelle, par tiem vecākiem es vairāk domāju tīri no psiholoģiskā viedokļa. Labāk, lai bērns būtu nācis no ģimenes un redzējis tādu modeli, nevis pazīst tikai bērnunama sienas un par vecākiem lasījis tikai pasaku grāmatās. Var jau, protams, ņemt zīdaini, kurš vēl neko nesaprot... Bet atkal jau, man liekas, ka kaut kādā garīgā plānā bērnam tiek uzlikts savdabīgs "zīmogs", ja no viņa ir atteikušies vecāki. Netverama nasta, ka tu esi bijis negribēts...

Par smagām ģenētiskām slimībām es tā nebiju aizdomājusies. Tagad vēl arī šis...

Delusion, un katru reizi kaut kas krasi atšķirīgs? Jo daudzi no tipiem ir līdzīgi.
Un ir tādi cilvēku tipi, kas apzināti pilda testus un pārāk daudz domā pie jautājumiem. Testā,labi padomājot, var izveidot savu personību kādu vien vēlies.