Protams, ka ticu. Bet, kā jau meitenes minēja, piepildās gan labās lietas, gan sliktās.
Labās, par kurām domāju apzināti, tiešām ļoti konkrēti ir piepildījušās. Tās gan nebija materiālās lietas. Nestāstīšu precīzi, bet līdzībās. Tas labākais, ko es šādā veidā esmu ieguvusi, man vienmēr ir asociējies ar sajūtu. Agrāk man tā pietrūka, es to ļoti vēlējos. Tagad man šī sajūta ir, un es tik daru uz priekšu, lai tā būtu vēl izteiktāka, lai gandarījums būtu vēl lielāks. Kā papildus bonuss tam ir nācis klāt arī darbs un citas labas lietas, bet tas nebija primārais.
Tas ir vienkārši tāds lielākais.. tā ikdienā izsapņotās, mazās lietiņas arī piepildās ar pārsteidzošu precizitāti.
Man bieži vien pirms gulētiešanas galvā rosās visādi scenāriji, ko labprāt arī uzliktu uz papīra, ja mācētu un gribētu rakstīt grāmatas. :D Tā ir jau kopš skolas laikiem. Piemēram, 16 gados biju iedomājusi sev "sapņu princi", ar kuru tad nu man, kā stāsta galvenajai varonei, veidojas mīlestība. Ja pareizi atceros, es pat datorā rakstīju "grāmatu" ar šo stāstu, gan pārsaucot sevi citā vārdā. :D Bet nu ok, šis sapņu princis man bija "Eduards", vecāks. Man bija svarīgs tieši šis vārds, jo likās tik cēls un skaists, ka citu iedomāties savam vēlamajam sapņu princim nevarēju. Pēc pāris mēnešiem iepazinos ar Eduardu, kurš tiešām bija vecāks par mani. Manā pusē tas bija tāds diezgan rets vārds, tāpēc jau toreiz paliku ar pavērtu muti šokā par sakritību. Nekāds sapņu princis gan viņš neizrādījās, tas gan. :D
Pēdējā sacerētā lieta ir nejauka. Tā nejauši ņēmu un piesaucu sev transporta negadījumu, pāris nedēļas pirms tam biju iedomājusies, kas būtu, ja mani notriektu mašīna, kad braucu ar riteni. Tā, tīri nejauši tādas domas ienāca prātā. Nu, bet pēc pāris nedēļām tā arī patiešām notika. Tagad zinu, kā tas ir. Par laimi - nekas nopietns. Tāpēc ar domām ļoti uzmanīgi, materializējas gan.