Es tos tā nosauktu - par vājuma brīžiem, kad ļaujies emocijām, kurām ar prātu apzinies, ka varbūt nevajadzētu ļaut izpausties.
Es gan lasot Cosmo diskusijas esmu sapratusi, ka te ir divas kategorijas - supersievietes, kas ar saviem ideālajiem vīriem nestrīdās, jo ir ļoti saprotošas un tādas, kuras ir briesmoņus atradušas un meklē veidu kā saudzīgāk izšķirties.
Es tomēr gribēšu būt izņēmums, pa vidu starp šīm kategorijām.
Ar draugu esam kopā 2 gadus, dzīvojam 9mēn. Pēdējā laikā jūtu pirmo reizi tādas pārmaiņas, ka seksa ir mazāk, mazāk čubināšanās un uzmanības, un, slimīgas iedomas, ka varbūt viņš nav tik laimīgs un vēl visādas stulbas doms, ka nemīl utt. Šobrīd viņam ir pirmo reizi iespēja kļūt par vadītāju, tāpēc atdodas darbam, jo tas viņam ir sapnis (ne tikai naudas dēļ, viņš vnk grib citus komandēt:D). Un es nevaru saprast kāpēc dēļ tā, ka šādā gadījumā normāli, ka tiek man mazāk, es sāku izdomāt stulbības dažādas (pēc idejas, tas man ļoti reti ir raksturīgi) un ceru, ka tas tikai dēļ mr, bet nu jau šaubos :D
680
