Nācoties vidusskolā nekādas kabatas naudas man nebija.
Ja bija plānā kādas svinības, ballīte - naudu tad paprasīju tieši tam gadījumam.
Iepirkties braucu kopā ar vecākiem - drēbes tad arī man nopirka.
Vienu vasaru satrādāju - tad arī pati sapirku visu nepieciešamo skolai.
Kad sāku studēt vecāki man deva iknedēļas naudu. Studēju budžetā. Tā naudiņa nosedza ceļa izmaksas, pārtiku. Tajā laikā palīdzēja arī draugs un reiz pa reizei kādas haltūras, uz studiju beigšanu ar vien vairāk tādas bija.
Nu un līdz ar studiju beigšanu sāku strādāt un naudu vecākiem nav jāprasa.
Ir jau labi, ja bērns var sevi nodrošināt. Es domāju tādām lietām, kā izklaides, kādas iekārotās drēbes, utt.
Bet, ja vecāki plena pietiekoši, man šķiet, ka ir tikai normāli, ka bērnam nav jāpērk sev pārtika vai jāīrē atsevišķs dzīvoklis.