Nauda

nekad neesmu prasījusi naudu. man tā vienmēr tikusi dota bez nosacījumiem vai noteikumiem, neteikšu, ka pārspīlēti vai daudz, bet ikdienas vajadzībām pietiekoši. Patstāvīgi naudu pelnu un tērēju no kādiem 20/21 gada, tomēr joprojām bieži saņemu atbalstu no vecākiem saviem mazajiem prieciņiem un neatsakos, ja viņiem no tā tāds pats prieks :)

Apstākļi nespieda un vecāki arī bija priecīgi, ka visu dzīvi neveltu skolai/augstskolai+darbam, tādēļ necentos agri kļūt "patstāvīga" :)

Kopš 19 gadu vecuma neesmu prasījusi/aizņēmusies nevienu latu. Kopš 21 gada vecuma palīdzu mammai materiāli.

Un, jā - dzīvoju kopā ar vēl 2 draudzenēm īrētā dzīvoklī. Ir sanācis gan atgriezties mājās uz kādu mēnesi - nu, tad mamma par pārtiku un īri neiekasēja naudu, pārējam man bija iekrājumi, arī drēbēm, izklaidēm, cigaretēm, saldumiem. Nevajadzēja man 400 Ls, lai izdzīvotu lielpilsētā - iemācījos dzīvot pieticīgi, tas ļoti noder dzīvē.

Diezgan agri. Man par to gan prieks, gan pārdomas apmēram kā no Lienes minētā. Reizēm jūtos, kā tāds zirgs. Prieks par to, ka tas tomēr norūda.

tagad nu jau pusotra gadu (man ir 24) dzīvoju pilnīgi neatkarīgu dzīvi no vecākiem.
iepriekš dzīvoju pie mammas, bet tās pašsaprotamās lietas kā kurtkas un zābaki sev pirku pati, jo uzskatīju, ka, ja es strādāju, tad man pašai arī tas jāpērk. ja mamma lielākoties maksāja rēķinus, tad es diezgan daudz pirku pārtiku, kā arī kaķim visu nepieciešamo. tas bija no 18 gadiem, kad pati sāku strādāt. apmēram pusotra gada biju bez darba, bet toreiz nekad mammai neprasīju naudu. izklaidēm pati, piemēram, sev sakrāju.
izklaidēm, saldumiem un tml. lietām es vsp nekad neesmu prasījusi. es zināju, ka mums ar naudām nebija pārāk ideāli, lai es to naudu, par kuru varētu nopirkt vairāk pārtikas, iztērētu s****.

es nedomāju, ka BĒRNAM 13 gados ir jāsāk domāt par strādāšanu. ļoti labi, ja viņam ir vēlme pastrādāt vasarā, lai gan bērnus parasti pa vasaru ņem strādāt tikai no 14 gadu vecuma. vecākiem noteikti vajag pieradināt bērnu ne jaū būt uzreiz pavisam patstāvīgam, bet ko nozīmē darbs, nauda un kā viņu tērēt. ne 13. ne 15 gados bērnam vēl nebūtu jādzīvo patstāvīgi no saviem līdzekļiem (ja vien dzīve nepiespiež). tālāk, ja jau bērns ir pilngadīgs, bet vecāki spēj atbalstīt viņu finansiāli, kamēr viņš studē, uzskatu, ka tas nav slikti, ja tas ir normas robežās.

Man jau šķiet - ja var atļauties, tad labāk nesteigties ar to strādāšanu. Visu dzīvi tas būs jādara :)

Es neesmu līdz galam patstāvīga, man ir paveicies ar māsu, protams naudu viņa man nedod, citādi paveicies, un tā tiešām ir veiksme. Ar mammu kontaktu īpašu nav, naudu no viņas neņemu jau ļoti ilgi, kopš gadiem 18 - 19.

man pat gribot neatļāva strādāt, teica, ka visu dzīvi izstrādāšos, lai labāk pievēršos sevis izglītošanai! :)

Pastāvīga esmu kopš pabeidzu bakalauru, kopš tā laika no vecākiem naudiņu neņemu.

Nedzivoju ar vecakiem kops 18 gadiem. Naudu deva kamer macijos un pabeidzu augstskolu. Paraleli stradaju, lai vecakiem butu vieglak un lai pati sev varetu atlauties nopirkt tas lietas, kuram butu zel teret gan vecaku naudu, gan vnk vecakiem nepietiktu mani sponsoret. Nekad neesmu prasijusi vecakiem konkretu naudas summu, cik vareja iedot, tik bija labi. Nauda bija paredzeta dzivokla irei, pasam nepieciesamajam lietam. Vienmer esmu dalijusies ari ar savu naudu.
Es uzskatu, ka ja vecaki var atlauties, tad butu berns jaatbalsta, ja macas augstskola, jo tad visus spekus var koncentret macibam, atpusties, man bija diezgan gruti savienot macibas un darbu, biju neizgulejusies, nevareju 100% veltit sevi macibam. Starpcitu, sakuma bija ta, ka gribeju but patstaviga un stradaju loti daudz, pelniju labu naudu, darbs nebija saistits ar manu profesiju. Es gandriz aizgaju no studijam, tad man bija izvele, pelnit stipri mazakus ienakumus un macities sava profesija. Es izvelejos macities sava profesija un stradat sava profesija slikti apmaksatu darbu. Tagad esmu loti pateiciga saviem vecakiem, ka tiesi ar vinu palidzibu ieguvu loti labu profesiju, tagad pelnu normali, turpinu izglitoties talak un pati sevi varu nodrosinat. Tiesi vecaki ir tie, kas palidzeja man nonakt tur, kur esmu. Ta ka mans uzskats, ka ja vecaki var atlauties nodrosinat bernam izglitibu, tad tas ir tikai apsveicami. Un uzskati par naudu, tas teresanu, pelnisanu rodas pasa gimene.

Kopš 18 gadiem naudu no vecākiem vairs neesmu ņēmusi. Tagad man 26. Mācījos budžetā, paralēli strādāju un priekš 18 gadiem ļoti labi pelnīju. Kad dzīvoju pie vecākiem, devu vēl viņiem naudiņu, lai viņiem vieglāk un kaut ko var iekrāt vai sevi palutināt :) Tagad dzīvoju atsevišķi, tad nomāksājot ikmēneša maksājumus, īsti nav ko iedot vecākiem. Bet tāpat ik pa laikam cenšos palutināt, piemēram, ar SPA vai kādām vakariņām restorānā - dāvanu kartes izskatā, tāpat vien, par to, ka viņi ir tik fantastiski man :)

No 17 gadu vecuma esmu pilnīgi patstāvīga. Šajā vecumā sāku strādāt un arī dzīvot atsevišķi no vecākiem.

Prasījusi neesmu laikam no kādiem 17 gadiem. Vecākiem pašiem patīk mani iepriecināt bez prasīšanas, arī tagad.

Pilnīgi uz vecāku rēķina dzīvoju līdz 22 gadu vecumam, kāmēr mācījos un nestrādāju!
Tagad arī šad tad, kad spiedīgāk paliek, kādu naudu man iedod, bet tas notiek, paldies Dievam, arvien retāk:)

Autore - neuztraucies par savaam maasaam un braaljiem. Varu dereet, ka puse no shiem Cosmo briinumbeernu staastiem nav patiesi vai ir no seerijas - "nokaapu no vecaaku kakla, uzkaapu uz viiriesha kakla" vai "straadaaju mammas uznjeemumaa/teetis iebiidiija mani darba tirguu".

Straadaat pamatskolas/vidusskolas gados taa, lai sevi nodroshinaatu man liekas absurds. Straadaat "haltuurdarbu" - var, bet ne obligaati. Es personiigi nepaziistu taadus cilveekus, kas pashi saviem speekiem (izsleedzot augstaakmineetaas iespeejas) 15 gados buutu pelniijushi. Tagad maacos augstskolaa, nevareetu teikt, ka te visi sevi nodroshina.

no 22 gadu vecuma, kad mācījos pēdējā kursā un sāku strādāt. izklaidei pēdējo reizi prasīju naudu vidusskolā. vēl 22 gadu vecumā man mamma nopirka mēteli, jo mums abām tas iepatikās, bet es sev tik dārgu (kašmira) nepirktu. nekaunīga nejūtos. kad mācījos vidusskolā, no skolasbiedriem reti kurš strādāja, ja strādāja, tad pa vasaru un lielākoties savu vecāku uzņēmumos (kuriem bija). visi koncentrējās uz mācībām, A līmeņiem eksāmenos un iestājās labākajās augstskolās (LU mums neskaitās starp tādām). jau tagad daudzi ir izsitušies dzīvē.

Mums arii vidusskolaa neviens nestraadaaja taa, lai vareetu sevi uztureet. Jaa, bija kas piestraadaaja, dazhaadas haltuurinjas, bet ne jau patstaaviigi saaka dziivot atsevishki no vecaakiem pilnaa apmeeraa sevi uzturot. Izklausaas nedaudz utopiski.

Ja piekasos vaardiem, tad neatceros, kad naudu prasiiju vecaakiem, taa tika vienkaarshi iedota. Tagad jau gadu dziivoju patstaaviigi (ok, vecvecaaki no savas pensijas man suuta mazliet naudinju, liekot man justies neeerti. Esmu teikusi, ka nevajag, bet stuurgalvji neklausaas, to tad kraaju). Kad aizbraucu uz Latviju, tad mamma un teetis arii palutina, kaadas smukas kurpes nopeerk vai smarzhas, bet taa principaa jau visu sho gadu peerku visu pati par savu naudu. Arii ziemas zaabakus, ziemas meeteli, cigaretes, eedienu, izklaudi, iiri, pat atljaavos mini celjojumu. Nenozheeloju, ka baigi nerukaaju jau no 16 gadu vecuma, uzskatu, ka esmu pietiekami atpuutusies un nu beidzot ir pieaugusho dziive.

Es arī pabrīnījos lasot diskusiju, neesmu savā dzīvē saskārusies ar jaunieti, kurš 15 gados pilnībā nodrošina savu dzīvi! Tāpat vecumā uz augšu - īpaši jau studentiem, nu lielākoties jau palīdz ar naudām ģimene vai tā pati otra pusīte, bet nu interesanti palasīt citu pieredzi, kas īsti nav sastopams man apkārtējo draugu un paziņu lokā :) Jāsāk prātot, kas pie vainas.. vai nu mans draugu loks vai vēlme šeit anonīmi pacelt sevi augšā?