Es it kā strādāju pa druskai no mājām, bet tas reāli neskaitās. Ja man būtu tavas problēmas - atrast kādu, kas sīko izņem no dārziņa/skolas - man vispār nebūtu problēmu, jo es pat visu savu algu būtu gatava atdot vien tādēļ, lai tiktu cilvēkos. Bet tā kā man bērns vēl pēc gada tikai, cerams, ies dārziņā, es vispār esmu samierinājusies (vismaz cenšos) ar faktu, ka vēl uz gadu sevi ir jānorok.
Vakardien man ginekoloģe jautāja, kad es gribēšot nākamo bērnu... Ar šitām problēmām un dzīvojot šajā dzivesvietā es sāku domāt, ka droši vien nekad, jo nu jau ir pagājuši gandrīz 2 gadi kopš manas pēdējas darba dienas un es jūtu, ka man sāk braukt širmis.