Ņemt pieaugušu suni?

Suņi visu saprot. Vajag tikai laiku. :) Ar laiku suns kļūs aizvien pateicīgāks, ka tu viņam esi, jo būs sapratis un pieņēmis, ka iepriekšējie saimnieki vairs nav ar viņu.

Vairs neviena?

Man ari liekas, ka nebus problemu, jo suni atri pielagojas. It seviski jau labradori un tu ari neesi svesh cilveks tam sunukam, ta ka vins nejutisies pamests.
Es noteikti panemtu tava vieta, jo tev ir viss, kas sunim neoieciesams, turklat tava teksta neizskaneja pilnigi nekadas saubas, bet gan tikai rupes un uztraukums vai sunitim nepietruks vecie saimnieki?

Es ņemtu sunīti, nešauboties !
Suns pieradīs :)

Es ņemtu to suni nešauboties. Īpaši vēl, ja zinātu, ka varu viņam visu nodrošināt.
Turklāt, tu neesi svešs cilvēks.
Es domāju, ka suņuks pieradīs.

Pieredze ir pozitīva, pieņemot jau pieaugušu suni no viņa saimniekiem.
Situācija bija tāda, ka vīram ar sievu bija šķirnes suns aizmirsu, kas par šķirni, bet liela auguma suns, bija mācīts, bet šim patika reizēm gultā ielīst īpaši, kad ārā negais un vīrietim tas suns piegriezās un šis lika izvēlēties vai nu suns vai viņš. Radi suni paņēma un atveda pie mums uz laukiem, tā viņš arī pie mums nodzīvoja līdz sava mūža beigām. Bija labs suns, draudzīgs, paklausīgs vienīgi uz vecumu bija niķis aizklīst uz dienu vai divām. Vienīgais mūsu kaķenei viņš nepatika, citi kaķi ar viņu draudzējās, bet viņa tik šņāca un ar ķepu sita, bet viņam bija respekts pret viņu speciāli virsū nelīda.

Sākumā domājams, ganjau varētu skumt suns, bet paziņa taču var atbraukt ciemos un domāju, ka visam vajadzētu būt kārtībā.

Nevaig baidīties ņemt pieaugušu suni. Un ja vēl tu zini ka visu varēsi nodrošinat viņam, viņš atri apradīs ar to ka tu esi jaunā saimniece.

Tev vēstule ! :)

Jocīgs jautājums. Vai tavuprāt viņam labāk būtu nomirt? Pārdzīvos un pieradīs ātri.
Nesen atdevu mammai savu piecgadīgo takseni(biju spiesta-sāka kauties ar otro suni).No sākuma domāju kā nu būs nabadzīte pārdzīvos-nekā jau pirmajā vakarā aizgāja gulēt bez stresiem,pēc mēneša jau bija uzkāpusi mammai uz galvas.Tāka nav ko baidīties. Pirmo laiku būs grūtāk,necenties krasi visu mainīt.Jasuns gulēja gultā ļauj pirmo laiku tam tā palikt,nemaini barošanu un tās laiku.

Mani vecāki paņēma pieaugušu suni, kuram tās jau bija kādas 4.mājas (cilvēki ir bezatbildīgi). Sākumā, protams, bija noskumis, nedaudz nobijies, bet jau pēc nedēļas uzvedās kā īsts saimnieks :) Es arī iesaku ņemt (nevis ļaut nonāvēt), jo Tu nekad to nenožēlosi + Tu viņam neesi pilnīgi nepazīstams cilvēks :) Suņi ļoti ātri pierod pie cilvēkiem (atšķirībā no kaķiem) un ir ļoti uzticami, būs Jums foršs draugs :)

Pieredze pozitīva.
'Jārēķinās gan, ka pārmācīt neizdosies (piemēram manējais rok bedres un grauž visu ko), bet tā ir sajūta, ka sunītis tiešām pateicīgs.
Vienīgi jābūt pacietīgiem. Man pagāja kāds laiks, kamēr suns atvērās, kļuva draudzīgāks, nebaidījās (ok, viņam iepriekš nebija nez cik mīloši saimnieki).

Vēl piebildīšu, ka tas mūsu sunītis ļoti labi sapratās ar otru suni (kucēnu), kuru paņēma pāris dienas pirms tam. Kaķus gan viņi abi ienīda :D

Mēs reiz paņēmām 5 gadus vecu suni (vectēvs nomira un palika viņa suns viens pats)- ļoti ātri pielāgojās jauniem apstākļiem, dzīves vietai un bija tikpat dzīvespriecīgs kā kopā ar vectēvu!!! Bet viņš mūs pazina jau no saviem kucēna laikiem, tā ka gluži sveši mēs tam suņam nebijām.

Es 2x esmu ņēmusi 4 gadus vecus suņukus un vislabākie draugi ever. Tagadējais čuč man blakus. Iedzīvojies ideāli, bet nu iepriekšējie saimnieki bija draņķi.

Es arī ņemtu, it īpaši zinot ka sunīts draudzīgs. Un piekrītu pārējām meitenēm, ka suņi ļoti labi adaptējas. Pāris gadus atpakaļ oma no dziļiem laikiem pārvācās pie mammas uz Rīgu ar savu sunīti. Viņš, pieaudzis suns, paras dienu laikā pierada staigāt pie siksniņas un pie dzīves dzīvoklī. Tad pēc pāris gadiem omīte pameta mūs un paņēmām ar vīru suni pie sevis. Un viņš arī iedzīvojās.

Tiku pie datora,varu padalīties ar savu stāstu :D Pirms gada tiku pie sava suņa māsas.Stāsts gaužam interesants,ieraudzīju ss.lv suni,kas izskatījās pēc manējā,vecums sakrīt,nolēmu painteresēties vai neesam radi,protams esam!Sieviete meklējot,ka suni atstāt uz diviem mēnešiem,jo jādodas uz Vāciju veikt sirds operāciju.Nolēmu paņemt,ar paiku nodrošināšot.Aizbraucu un satiku staigājošu skeletu,kurš uz ielas rija pat nokritušās lapas,benčikus.Mēģinu pievienot foto kādu es to suni dabūju

Neieslīgšu detaļās par to,ka suni gandrīz pazaudēju,jo veselības stāvoklis traģisks,šķita,ka anv dots pat dzert,jo ārstiem bija problēmas noņemt analīzes-asinis netek,visas iekšās čupā,pagāja pusgads līdz izdevās to visu savest kārtībā un pazuda caureja un vemšana.


Nu un tāds suns ir šobrīd jau atkopies.Es domāju,ka ir starpība,taču iepriekšējā "saimniece" man mēģina iestāstīt,ka esot man atdevusi suni ideālā stāvoklī,nesaprotot,kas esot pie manis noticis dažu dienu laikā,ka suns vairs enbija spējīgs pat piecelties.


Ne mirkli neesmu noželojusi,ka viņu paņemu.Suns bezgala pateicīgs,pazemīgs,atšķirībā no abiem manis audzinātajiem nekad nav atļāvusies man uzrūkt,nav bijusi nekāda vajadzība ierādīt,kurš te saimnieks vai tamlīdzīgi,pat tad,kad tikko pie manis nonāca nemēģināja rūkt un sargāt ēdienu.Ir šausmīgi mīļa,reizēm pat pārāk uzbāzīgi mīļa.Tā kā droši!

ja tu zini, ka tiešām izglābsi suni no iemidzināšanas, kāda starpība, ka viņš kādu laiku būs saskumis pēc vecajiem saimniekiem?? vismaz dzīvs taču! gan jau pieradīs, ja būsiet labi un gādīgi saimnieki.

Suņi labi iedzīvojas + ja ir visi vajadzīgie apstākļi, tā būtu maitiska rīcība nošpricēt.

++++Harmony tu esi malacis. Tiešām, izglabi radībiņu :) Prieks lasīt labus stastus.