Sveikas ;)
Kā Jūs sadzīvojat ar savām topošajām/esošajām vīramātēm?
Man mamma drusku ir saskalojusi smadzenes,ja tā var teikt. Viņa saka,ka mīļi jaunie radiņi ir tikai no attāluma,ka kopā dzīvošana ar vīramāti nav iespējama VISPĀR. Vienmēr būs kādi strīdi,kāds būs aizvainots,traucēs dzīvot utt.
Situācija tāda,ka nāktonē (iespējams) ja pārcelšos pie drauga dzīvot,tad man būs kopā jādzīvo ar viņa mammu. Mamma viņam ir ļoti jauka,šķiet,ka viņa mani ir pieņēmusi. Un viņa vēlas,lai es nāku pie viņiem dzīvot,bet man ir ļoti bail. Bail,ka pazaudēšu sevi,ka nebūs sava vietiņa un privātā dzīve. Tagad dzīvoju viena dzīvoklī un daru visu ko vēlos. Māju kārtoju,kad es to vēlos,vakariņas taisu kādas un kad vēlos,pa māju staigāju kaut bez drēbēm,kad vien gribas,dziedu utt. Bet zinu,kad ievākšos pie viņiem,tas viss vairs nenotiks..Tur tomēr ir savi `mājas likumi`. Vakariņas prakstiski noteiktā laikā,draugs dzīvo laukos,līdz ar to arī visi tie lauku darbi. It kā man neviens neko neuzspiež,bet es nevaru tā paiet garām vai sauļoties,ja manā acu priekšā strādā. Un tā bieži vien,rokos pa vagām un daru visu ko.
Vēl jau patīk pabūt vienai,darīt vienalga ko,bet viņam mammuks visu laiku ir mājās...Saliekot šo visu kopā man tiešām ir bail,ka galīgi pazaudēšos tur,bail,ka sabojāsies attiecības gan ar draugu,gan ar viņa mammu.
Iepriekšējās attiecībās arī dzīvoju kopā ar draugam mammām. Ar abām bijušas labas attiecības,bet vienalga tā nebija dzīvošana kopā. Pat nevarējām izlamāties viens uz otru,kad jau mamma bija klāt un jaucās un mēģināja salabināt. Tāpat arī ļoti daudz kas bija pakārtots drauga mammai. Beigu beigās visādi kašķi sākās ar bijušo draugu,ka nezināju kur likties. Tā bija kā Dieva dāvana tikt savā dzīvoklī un beidzot būt saimniecei pašai. Bet tagad man liek no tā visa atteikties,jo draugs nevar pamest mājas.
Lūdzu padalieties pieredzē,kā kliedēt šo fobiju vai kā to var nosaukt :( Un kā Jums ietas ar drauga mammām?