Sveikas!
Uznāca vakara pārdomas un gribējās kādu viedokli no malas.
Situācija tāda.
Jau kopš bērnības, kopš pamatskolas laikiem, man nav paticis daudz runāt, stāstīt garus teikumus par jebko, būt ar savu iniciatīvu un doties pie cilvēkiem runāt. Vienmēr paticis klausīties, uzklausīt un tad pateikt savu viedokli, (ja tāds ir) savas domas, ieteikt ko, kas un kā, manupāt. Kā arī labprāt atrodos vienatnē, ar savām domām, pati ar sevi, man nepatīk, ja telpā jāatrodas ar vairākie cilvēkiem. Tad labāk jūtos, ja esmu divatā ar kādu, nevis ar trīs, četriem un vairāk cilvēkiem. Tad es atkal ieņemu klausītāja lomu, nevis oratora lomu. Klausos šo divu cilvēku sarunu. Ja man ir ko teikt, saku, ja nav, tad klusēju. Bieži, ja ir situācijas, kur iepazīstos ar jauniem cilvēkiem, tie man ātri apnīk. Nav vēlmes vairs runāties ar viņiem, taču kā nerunāsi, ja ir katru dienu jāpavada mācību stundas kopā, kā arī dzīvojot kojās ir jākontaktē, tas jādara gandrīz piespiedu kārtā, jo savādāk citu acīs izskatīšos negatīvi, varbūt kā iedomīga, nerunīga (bet tāda jau arī esmu pēc dabas). Jautājums vai šādā veidā nepalikšu bez paziņām, bez līdzcilvēkiem. Jo kopš bērnības vēl tagad nekas nav mainījies.
Nav man draugu, ir tikai ne tuvas paziņas, kolēģi. Un, ja iepazīstos ar jauniem cilvēkiem, ar lielāko daļu man nesapas, jūtu barjeras, tādēļ arī labprāt nesteidzu kontaktēt vairs. Ļoti maz ir cilvēku ar kuriem varu brīvi justies, būt es pati. Pašlaik es vienkārši redzu, ka esmu savā mācību grupā malā sēdētāja, klusētāja, neeju klāt runāt, jo man to vienkārši iekšēji nevajag, es to negribu, un tā gadu no gadiem bijis. Attapos tagad, vai tādejādi līdz pat sirmam vecumam neatradīšu tuvus draugus, ar kuriem man beidzot būs labi, jo tas notiek ļoti reti.
Ja eju pa ielu ar kolēģi, tā man stāsta daudz un plaši par sevi, es uzmanīgi klausos, uzklausu, pasaku savas domas, bet par sevi nestāstu neko (jo pati ar visu tieku galā, kā arī nepatīk cilvēkiem izklāstīt kaut ko par sevi), un tad man jautā "Un, kas Tev jauns"? Atbildu vienā teikumā un kolēģe turpina sav sakāmo : D
870
