Piekrāptās

Kaa jau lasams, lielai dalai krapsanas tema ir tikai plika teorija. Kad kas tads reali atgadas, biezi vien visi principi aiziet pastaigaties.

Skaidrs ir viens lasot komentarus, meitenes skiet loti jaunas, naivas un maximalisms lien pa visam spraugam ara. Ne, es neatbalstu krapsanu, piedosanu, nepiedosanu. Bet nekas, dzive saklapes un bus labi, atslabsiet.

Skaidrs ir viens lasot komentarus, meitenes skiet loti jaunas, naivas un maximalisms lien pa visam spraugam ara. Ne, es neatbalstu krapsanu, piedosanu, nepiedosanu. Bet nekas, dzive saklapes un bus labi, atslabsiet.

Ne visas dziive saklapees. Var neljaut sevi klapeet. Var nodziivot arii muuzju bez shaadiem starpgadiijumiem, var arii visu muuzju palikt pie principa, ja nokraapa, tad lai lasaas un izmisiigi netverties pie viiriesha. Ir sievietes, kuras labaak paliks vienas nekaa ar ragiem un te nav runa par jauniibu vai naivumu, driizaak tieshi preteeji. Taadas visbiezjaak ir tieshi taadas, kuraam ir vairaak kaa 20 gadi un kuras ir pashpietiekamas un veiksmiigas, vinjaam nav jaapaliek ar kraapnieku taapeec, ka nav kur iet vai nespees uztureet sevi.

Ļoti piekrītu kristai.
Nekāda mīlestība man neliktu piedot to, ka viņš ir iespraudis citai. Pat iespraust, īstenībā nevajag, pietiek ar vēlmi vai centieniem to izdarīt. Es neesmu tik dumja, lai domātu, ka, ja vienreiz gadījās un es piedodu, otras reizes nekad nebūs. Gan jau pienāks laiks arī tai otrajai vai trešajai reizei, ja jau zina, ka var padraiskoties un tas taps piedots bezgalīgās mīlestības dēļ.

Piedot var meitenes, kas tic lielajai un īstajai mīlestībai.
Esmu piedevusi arī es, bet ne pie kā laba tas nenoveda.
Tagad es nepiedotu, jo man šķiet, ka dzīve ir par īsu, lai dienas vadītu ar cilvēku, kam vienā brīdi JAU ir paslīdējusi kāja, un var kļūt garlaicīgi esot attiecībās ar vienu meiteni arī nākotnē.

Pieļauju, ka grūtāk saņemties ir tām, kam jau ir kopīgi bērni, bet savādāku iemeslu neredzu.

Nepiedod tās, kuras jūtas, ka ir vairāk vērtas nekā būt kopā ar krāpnieku. Bet piedod tās, kam zema pašapziņa (iet roku rokā ar "mīlestību").

Piedot var meitenes, kas tic lielajai un īstajai mīlestībai.

Ja ir patiesi iista un liela miilestiiba, tad tur taada lieta kaa kraapshana neeksistee. Neuzticiiba ir pirmaa paziime tam, ka tur taas patiesaas miilestiibas vispaar nav kaa taadas. ;)

Ja ir patiesi iista un liela miilestiiba, tad tur taada lieta kaa kraapshana neeksistee.

Tāpēc, es saku, TIC, nevis IR :)

Varbūt var gadīties tā, ka vīrietis tikai pēc krāpšanas var saprast, ka, jā, neviena cita, kā tikai mīļotā viņam nav un nebūs vajadzīga.. Situācijas var būt dažādas..
Pati, cik zinu, neesmu krāpta, tikai tā..filozofēju.

Neatbalstu kategorismu šādos jautājumos. Man arī kādreiz likās, ja mani nokrāps, tad es nu tāāā to kretīnu pametīšu! Nu re, krāpta esmu, bet joprojām ar to cilvēku esmu kopā.

Tādās situācijās var novērtēt, vai krāpšanas fakts ir lielāks zaudējums par attiecībām. Un izdarīt secinājumus. Lielākajā daļā gadījumu piedot nebūs tā vērts, bet dažos būs. Neticēsiet, kamēr nepiedzīvosiet.

Elizabete, laicīgi atvainojos par līšanu dvēselē un vari arī man neatbildēt, ja tas ir pārāk privāti. Bet vai tas (krāpšanas fakts) netraucē? Nav tā, ka kaut vai tuvības brīžos nāk prātā domas, ka ar tām pašām rokām, ar kurām tagad glāsta, tikko glāstīja citu. Nav tā, ka tagad aizdomīgs liekas viss un greizsirdība iet uz urrā, jo ir bailes no tā, ka tas var notikt otreiz?

Manās attiecībās ir bijis nesmukums. Tā nebija krāpšana, bet sāpēja vienalga. Un es par visām varēm centos attiecības pārtraukt, jo tas notikums mani vienkārši vajāja. Es biju greizsirdīga uz katru sīkumu - aizkavējās darbā, nepacēla klausuli utml. Apmēram pus gadu man bija sajūta, ka sajukšu prātā. Vēl tagad lielās dusmās mēdzu viņam mest acīs to, ko viņš man lika pārdzīvot - jā, zinu, ka tas nav pareizi. Tieši tāpēc man liekas, ka tādu īstu krāpšanu es nespētu piedot.

Libra, protams, tas nebija viegli. Mēs tolaik izšķīrāmies četras vai piecas reizes, bet vienalga būt katram par sevi bija grūtāk. Pirmos mēnešus no manas puses bija viss tevis nosauktais, jā.
Lieta tāda, ka mēs abi bijām ļoti jauni un dumji, un katrs savā veidā nenovērtējām tās attiecības. Bet tas trakais šķiršanās/atkal kopā saiešanas posms lika paskatīties ar citām acīm. Es redzēju, ka uz viņu ir lielu iespaidu atstājusi tā iespēja, ka es varu aiziet prom, un viņam izmainījās gan domāšana, gan dzīvesveids. Un tā es stresoju, bet neguvu apstiprinājumu savām bažām, kamēr nomierinājos. Ir pagājuši divi gadi, un man tas vairs nesāp.

Nu, ko jūs iedomājaties, katriz šķirties, kad kādam no jums gadās sānsolis - redzēs cik ilgi tā turpinās.

hmmm, visu dzívi?! es neesmu ne jauna (26), ne naiva (aiz mugurAS 2 Ilglaicígas attiecíbas dazhi dazhu nedélju sakari, míljákás loma, krápéjas loma) bet 100 % saku, ja mani piekráps, jeb, kad uzzináshu ka mani piekrápa -- tas cilveks man bús miris, neskatoties uz to, ka mums bús kopíga mája un 5 bérni. es ZINU, ka es par daudz sevi mílu. zinu, ka nespéshu piedot tádu nodevíbu, esmu izbeigusi attiecíbas mazákas nodevíbas délj, un zinu, ka spéshu izdarít to vélreiz un vélreiz,,,un vélreiz... es tik daudzaS reizes esmu sákusi dzívi no nulles, tas, ka bús jásák vélreiz, mani nebiedé.

Mis Take - ja Tevi piekrāps, Tu pati pie tā arī būtu vainīga - tieši vai netieši..... Man tāpēc liekas bērnišķīgi šajā visā vainot TIKAI vīrieti, bet savas(sievietes) kļūdas neredzēt. Un man patika tie varianti, kad sievietes izvērtēja gan savu attieksmi gan draugs saprata kļūdas un cilvēki gāja tālāk savās attiecībās un bija līdz ar to ieguvēji - jo spēja novērtēt labāk to, ka viss, kas ir šobrīd ir vērtība un to var pazaudēt - es domāju, ka jāmēģina izrunāt situācija, jāsaprot arī SAVAS kļūdas....un jāpiedod arī sev - ka biji kļuvusi vienaldzīga varbūt, neveltīji laiku pietiekoši sev un savām attiecībām - varbūt tās nevērtēji pārāk augstu, savu vīrieti uztvēri kā pašu par sevi saprotamu utt.....

ja Tevi piekrāps, Tu pati pie tā arī būtu vainīga -

redzu ka tu arī esi no tām sievietēm,kurai vīrietis pēc krāpšanas iegalvojis ka tā ir arī vinas vaina.tas jau vien liecina par tavu naivumu..

Zini,ja attiecībās ir problēmas tās ir jārisina aci pret aci kopā,nevis ar citām sievietēm.......

ja Tevi piekrāps, Tu pati pie tā arī būtu vainīga -

Mēs esam cilvēki, nevis kaut kādi satrakojušies lopi.. Protams, cēloņos, kāpēc attiecības sašķobās.. gan jau abas puses jāvaino.. bet krāpšanā, viennozīmīgi tas, kurš krāpj!

Sievietei nevajag vainot sevi pie tā, ka vīrietis tā vietā, lai risinātu attiecību problēmas, svešās gultās izvārtās!

Izdevīgi jau vainot upuri: viņš mani izprovocēja. Tas pats ar krāpšanu. Jā, var būt, ka cilvēka attieksme veicina skatīšanos apkārt, bet tomēr krāpējs ir tas, kam pieder galavārds šai grēkā. Tātad viņš vainīgs.

Nerea - upuris ir vainīgs, ka izprovocēja!!! Man, kad mācījos psiholoģijas kursu, pasniedzēja stāstīja, ka pie viņas nāk sieviete uz konsultāciju un stāsta - man regulāri aplaupa! Kad jautāja, kā tas notiek? Sieviete stāsta - eju vakarā no darba mājās, ir tumšs, dzirdu soļus tuvumā, piespiežos pie sienas un bailēs drebu.... Nu, protams, ko cilvēkam citu darīt, kā aplaupīt sievieti, kas tēlo regulāri upuri un ar savu uzvedību to piesaista.....
Izdevīgi ir tēlot svēto, kad partneris - atspoguļo Tevi!
Bet es laikam neizteikšos vairāk - jo lielākā daļa te grib tēlot baigās svētules..... :D
TIARA - neviens man nav iegalvojis (neesmu manījusi, ka mani krāpj, bet viss var gadīties). Es tikai iztēlojos sevi vīriešu vietā, jo ne jau tikai vīrieši krāpj vai kā... (sievietes bieži atkal emocionāli "pieķeras" kādam citam).... Ir jācenšas - un abiem, lai viss būt OK, lai viss būtu ideāli.....

Sātans, Tev vēstulīte ;)