Sveikas!
Centīšos pavisam īsi un uzsvērt tikai tās galvenās lietas.
Ilgāku laiku man VISS kaitina. Burtiskā nozīmē! Piemēram, nepatīk kā cilvēki uz mani paskatās, sadusmo cilvēku neizlēmība vai lēnīgums. Ļoti sadusmojos,ja es kaut ko daru,bet kaut kas pa vidu iejaucas vai tomēr iecerētais neizdodas. Mani pat var sadusmot,ja autobusā kāds sēž blakus (starppilsētu autobusā), ir salonā tumsa,bet tas cilvēks izdomā visu ceļu sava telefona gaismu spīdināt. Burtiski-mani VISS kaitina. Man vienkārši uznāk tādas dusmas, es iekšēji visa vāros (ja varētu,man pat šķiet,ka pa ausīm dūmi kūpētu ārā). Citreiz pat mājās es varu kaut ko atcerēties un sākt to visu laiku malt, stresot, sadusmoties utt. Agrāk vispār tā nebija,tagad pat šķiet,ka mani kāds ir nolādējis vai uzlicis lāstu ar negatīvismu. Es jebkurā brīdī varu sadusmoties. Ģimenē tēvs arī manus nervus ir nodeldējis,kā dēļ arī esmu palikusi daudz vairāk emocionāli neizturīgāka.
Es pat nesaprotu,ko lai es ar sevi iesāku. Cenšos nomierināties,nedomāt neko negatīvu,bet es nevaru. Tā vien liekas,ka es katru dienu varētu iet uz mežu un izbļaustīties, kaut visu dienu tik staigāt pie jūras. Citreiz pat no dusmām galva sāk sāpēt un rokas trīcēt.
Varētu aiziet uz aptieku un balderjāņus nopirkt,bet kauns. Padomās,ka esmu psihiski nelīdzsvarota (ok,no mammas jau ko tādu esmu dzirdējusi). Bāc....es pat nezinu kā cīnīties,bet liekas,ka man tiešām kaut kāda sliktā nasta uzlikta :(